Veidot atmiņas bērnu nama bērniem. Saruna par viesģimenēm.

   Viesģimene ir ģimene, kas veido attiecības ar kādu no institūciju bērniem, kā saka tautā, bērnunama bērniem. Tā kļūst par sava veida uzticības personu. Tas nozīmē, ka brīvdienās, svētku dienās, brīvlaikos bērni laiku pavada kopā ar šo ģimeni. Konkrēta uzstādījuma nav – jūs dienu varat pavadīt, kopā aizbraucot uz Zooloģisko dārzu, slidojot, pastaigājoties gar jūru un vakarā bērnu aizvest atpakaļ uz bērnunamu. Ja jūtat, ka kontakts sāk veidoties un drošība ir gan jums, gan bērnam, varat veidot attiecības tālāk. Tas nozīmē, ka varat paņemt bērnu pie sevis arī sestdien, svētdien, skolas brīvlaikos. Ja Bāriņtiesā nokārtosiet viesģimenes statusu, jums izsniegs viesģimenes apliecību, ar kuru varēsiet doties uz bērnunamu un tikties ar bērniem. Protams, bērnam vispirms pavaicā, vai viņš vēlas viesoties kādā ģimenē, jo ir daudz bērnu, kuri to nevēlas. Tam ir daudz iemeslu, piemēram, savā ģimenē gūtas nopietnas emocionālas traumas vai arī bērns pabijis vairākās audžuģimenēs, kur pieredze bijusi ļoti neveiksmīga. Bērni līdz desmit gadu vecumam ļoti grib ģimeni!

  Protams, ja kontakts izveidosies, šķiršanās būs grūta, bet viennozīmīgi viesošanās ģimenē bērnam nāk par labu, jo dod citu pieredzi – viņš redz, kādas ir normālas ģimenes attiecības, kas ir pilnīgi pretējas tam, ko viņš savā līdzšinējā mūžā piedzīvojis bioloģiskajā vai citās ģimenēs. Šīs attiecības būs pilnīgi pretējas tām, kādas ir bērnunamā, jo tur bērniem nav vienas uzticības personas. Bērnunamā viņi vairāk dzīvo savās attiecībās un pieaugušie savās, un tilts no vienām uz otrām attiecībām ir ļoti, ļoti vājš. Kadru mainība iestādēs ir liela – gada vai divu gadu laikā nomainās apmēram 60% darbinieku, kas bērnam ir ļoti traumējoši.

  Pavadot laiku ar šiem bērniem, nav jādara nekas īpašs. Jums ir jūsu ģimenes tradīcijas, savi mazie prieki, savas mazās bēdas, savas intereses un jūs tajās iesaistāt bērnu. Būs brīži, kad bērni vienkārši skatīsies, un jūs sapratīsiet, ka tas, ko jūs darāt, bērnam ir kaut kas nepazīstams. Tad mazais jāiedrošina un jāparāda, ka arī tā var pavadīt brīvo laiku. Man bērnunama bērni šķiet ļoti interesanti. Desmitgadīgs bērns var uzdot jautājumu, ko parasti vaicā divu gadu vecumā. Tas parāda, kāda traģika slēpjas viņu dzīvē. Ja mēs savus vai draugu bērnus, krustbērnus uz akvaparku varam atļauties aizvest vienreiz vai divreiz gadā, šie bērni akvaparkā vai citās publiskās atrakcijās būs bijuši vairākkārt. Ja bērnu vedam uz mājām, varbūt ir vērts padomāt, ko viņš vēl nav redzējis. Varbūt ar bērnu vienkārši jāpavada laiks divatā, jo viņi ļoti daudz laika pavada barā, bet jebkuram cilvēkam nepieciešamas vientulības stundas – pabūt ar kādu, bet ne barā. Braukt ogās, sēnēs. Sākotnēji bērnam ir iekšēja prasība pēc bara, bet ar laiku viņš saprot, ka reizēm ir labi būt vienam un satikties pašam ar sevi un ar ģimeni, kas ir blakus. Bērniem tas patīk. Zinu, ka daudziem cilvēkiem gribas palīdzēt, bet ir iekšējas bailes, reizēm stereotipiska domāšana. Ja mēs bērnu vienkārši ņemam un atvedam mājās, iepriekš nebūvējot iedomu pilis par to, ko bērns izdarīs, bet, gan, domājot par to, lai viņš justos labi, tad vajadzētu izdoties.

  Ko bērnu nama bērniem varam mācīt par Dievu? Bērnunama bērniem ir ļoti grūti ticēt Dievam tā iemesla dēļ, ka vecāki viņus ir atstājuši. Viņi vēl nedomā tādās kategorijās, kā ir rakstīts Bībelē, – ka tēvs un māte atstās, bet Dievs nekad neatstās. Jūs ar savu dzīvi un savu pieredzi, ar savu izturēšanos pret bērnu varat parādīt Dieva tēla līdzību sevī. Ja jūs vairāk uzsvērsiet to, kas šajos bērnos ir labs, – Dieva tēla līdzību viņos, ja tik daudz neieciklēsieties uz to, kas viņos ir slikts, - tas būs ceļš, kā satuvināties, un šis ceļš viennozīmīgi vedīs tuvāk Dievam. Tas prasa daudz saprašanas, pacietības, un mums pašiem ir jābūt skaidrībai par motivāciju, kāpēc mēs to darām. Ja gribam palīdzēt, centrā būs bērns, nevis mūsu ambīcijas. Bērnam ir vajadzīga sapratne. Vienmēr jāatceras, ka bērni mums nepieder – ne mūsu pašu bērni, ne citu cilvēku bērni. Viņiem ir savs ceļš ejams. Tas ir Dieva nolikts ceļš. Mēs esam palīgi, blakus gājēji, bet bērns pats veidos savas attiecības ar Dievu.

  Arī man personīgi bijušas ļoti sarežģītas attiecības ar Dievu šī paša iemesla dēļ – bērnunama pieredze, mamma atstājusi, tēva vietā tikai svītra... Kā lai notic, ka kādam Debesīs kaut kas rūp? Un tikai tad, kad redzēju, ka baznīcā ir cilvēki, kuri dara to, ko runā, ka viņiem ir beznosacījumu mīlestība, kad tiek akcentēta bērna vērtība, bet ne sliktā uzvedība, tas ļoti palīdzēja. Tas ir kristīga cilvēka resurss. Protams, kristīgam cilvēkam ir grūti pieņemt, ja bērns dzer, pīpē, viņam ir tieksme pagaršot narkotikas, bet vienmēr jāsaprot – ja bērns pirmo cigareti pagaršojis piecos, sešos gados, tā ir jāuztver kā slimība. Ar to var cīnīties tā, ka parādām citu ceļu, jo viņi šādi kompensē savas emocionālās vajadzības. Nav teikts, ka visi pīpēs, visi dzers vai darīs sliktas lietas. Tas būs atkarīgs no viņu pieredzes. Tas, ko bērns piedzīvojis divu, trīs vai četru gadu vecumā, kaut kad pusaudža gados nāks ārā. Ar to, ka mēs cilvēkam kaut ko atņemam, mēs situāciju nerisinām. Vienmēr jādomā, ko varam ielikt vietā. Aizvietot šīs lietas ar ticību Dievam ir visaugstākais un cēlākais mērķis, uz kuru varam iet, bet līdz tam jādomā, kuras starpposma lietas ir piemērotākas – sporta veids, aizraušanās, foršas, jaunas attiecības. Tukšuma vietā noteikti jānāk kaut kam citam. Melošana, zagšana ir kompensatori emocionālam badam. Kamēr bērns šo emocionālo badu nepiepildīs, tikmēr melošana un zagšana turpināsies. Arī psihologi uzsver, ka šīs divas darbības norāda uz emocionālo badu. Melošana arī var nozīmēt to, ka iestāžu bērni netic cilvēkiem, viņi grib izskatīties labāki. Ja viņi jūsu ģimenē jutīsies labi un mīlēti, tad melošana var pat pastiprināties, jo viņi gribēs atstāt vēl labāku iespaidu, lai jūs viņu neatgrūstu. Vienmēr vajag censties saprast, kāpēc bērns tā teica. Kad bērni pilnībā sajutīsies droši jūsu klātbūtnē, tad viņi arī runās patiesību. Un tad, kad bērns apzināsies, ka ir sasniegta zināma drošības pakāpe, viņš par sevi sāks stāstīt sliktas lietas. Tādā brīdī nevajag šausmināties, bet teikt: „Paldies Dievam, viņš man beidzot uzticas!” Jūs viņam varēsiet palīdzēt tikai tad, kad zināsiet, kas ar šo bērnu noticis. Kristīgam cilvēkam talkā nāk lūgšana. Būs reizes, kad nezināsiet, ko darīt. Lūdziet kopā ar draudzi. Esmu novērojusi, ka kristieši mazāk iesaistās institūciju bērnu dzīvē, tāpēc, ka viņiem vairāk piemīt stereotipiska domāšana, ir lielas bailes no bērnu sliktajām īpašībām. Bet vajag saprast – bērni, kuri dara sliktas lietas, vēl cīnās. Diemžēl apstākļi viņu dzīvēs bijuši tādi, ka ir jācīnās ar šādiem līdzekļiem. Tie, kas sēž stūrītī un neko nedara, jau ir salauzti. Mēs varam parādīt attiecību modeli, kurā ir savstarpēji mīlošas attiecības, kur cilvēki cits uz citu nebļauj, kur viss tiek risināts mierīgi. Kur lūgšana Dievam ir organiska dzīves sastāvdaļa. Un tieši brīžos, kad bērns lūdz, mēs varam dzirdēt, kas viņam ir patiesi svarīgs. Bērni paši pasaka priekšā, kas viņiem ir vajadzīgs. Jautājums ir – vai mēs to spējam sadzirdēt un ieraudzīt?

  Bērnunama bērni ir bez vainas vainīgie. Ir tāds teiciens: „Lai ļaunums svinētu uzvaru, daudz nevajag, – tikai, lai labie neko nedarītu.” Ir viegli izlikties, ka mēs pasauli neredzam, lai nesasmērētos, bet dzīve ir jādzīvo tā, lai par to varētu uzrakstīt grāmatu. Es par katru savu bērnu varētu uzrakstīt romānu. Par savu ģimeni – veselu seriālu. Ja tu norobežo sevi no pasaules, ko tu atstāsi aiz sevis? Patiesi svētam un kristīgam cilvēkam ir jādara vairāk nekā visiem citiem kopā. Bībelē ir visa buķete – dēmonu apsēstie, spitālīgie, psihiski slimie, ielu staigules. Kristus bija viņu vidū, bet palika tīrs. Nebaidīsimies nosmērēties. Šie cilvēki gaida, lai kāds viņiem pievērstu uzmanību. Man reizēm rodas jautājums – kas ir jāizdara ar sievieti, lai viņa pamestu bērnu? Viņa izgājusi cauri ellei. Tāpēc es vienmēr mācu viesģimenēm un audžuģimenēm – neaiztieciet šo bērnu vecākus! Ne mums spriest tiesu, mēs nezinām, ko šie vecāki pārdzīvojuši. Ja mēs savas dzīves laikā varam caur šiem bērniem pieskarties viņu vecākiem, tas būs dziedinoši. Smagas izvēles cilvēki bieži izdara aiz ļoti liela izmisuma un bezcerības. Pati esmu augusi un redzējusi, kā šie cilvēki par tādiem kļūst. Man vienmēr gribas ticēt, ka labais vēl ir palicis un caur bērniem viņiem ir atgriešanās ceļš.

  Viens no populārākajiem jautājumiem ir – vai šiem bērniem nav slikti, ka mēs viņus ņemam un pēc tam vedam atpakaļ? Dažkārt pavisam, dažkārt apsoloties atgriezties pēc nedēļas vai divām. No bērna viedokļa skatoties, kaut arī tas ir sāpīgi, apziņa bērnam, ka būs kāds, kas atnāks pēc nedēļas, pēc divām, un viņš atkal varēs pavadīt laiku kopā ar šo cilvēku – tā ir cerība, un viņš gaida. Varu izstāstīt piemēru no savas ar leikēmiju slimās audžumeitas dzīves. Pusgadu viņa pavadīja slimnīcā un pusgadu izolatorā bērnunamā. Viņa slimnīcā bija nodaļā, kur bērni bieži mira, īpaši atstātie, bērnunama bērni. Pie viņas divreiz nedēļā sāka nākt pareizticīga krievu sieviete. Tajā laikā personāls ar bērniem negāja pastaigās. Sieviete atnāca ciemos, atnesa meitenei skābu gurķi ar rupjmaizi un tad viņas gāja staigāt. Meita atceras, ka neko nesaprata no tantes teiktā, bet viņas izstaigājās. Pēc tam meitene gaidīja, kad atkal tantīte atnāks. Viņa bija aizvedusi meiteni arī uz baznīcu. Meitai tagad ir 25 gadi, un viņa joprojām to atceras. Ja nebūtu šīs krievu sievietes ar gurķu maizi, viņai vispār nebūtu atmiņu par šo periodu. Ja skatos no savas pieredzes, man nav atmiņu – no divu līdz septiņu gadu vecumam ir pilnīgs tukšums. Un mēs šo tukšumu varam aizpildīt.

Ar Āriju Martukāni, profesionālās audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāju, 10 bērnu un audžubērnu mammu sarunājās Vēsma Sandberga,
Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem valdes priekšsēdētāja
Bāreņu svētdienas Latvijā organizētāja

To make memories for children from Orphanage. Discussion about Guest families

To make memories for children from Orphanage. Discussion about Guest families.

A guest family is a family that makes a relationship with a child from an institution, a child that is commonly called an orphanage child. In a sense they become persons of trust. It means that weekends, holidays, and school holidays children spend time with this family. There are not specific requirements or plan – you can spend the day at the Zoo, skate, walk on the beach and then take the child back to the Orphanage. If you feel that a relationship is beginning to form, and both you and the child begin feeling more secure, you can develop the relationship further. It means taking the child home on Saturdays, Sundays and school holidays.

 If you  go to the Orphan’s Court and get Guest Family status, you will get a Guest Family pass that will give you permission to go to Orphanage and to meet with the children. The child will be first asked if they want to visit a guest family, because there are many children who do not want that. There are many reasons for that, for example, serious emotional traumas the child has received in their biological family or the child has been placed in several foster homes, and this experience has not been successful. Children up to ten years of age really want a family!

            Of course, if a relationship will be established, saying good-bye will be very difficult, but being in a guest family is definitely a good thing for a child because it provides different experiences – they see normal family relationships that are quite different from what they have experienced in their biological or other families. This relationship will be very different from what they have in orphanage because there they don’t have a single person of trust. In orphanage they mainly live in their relationships with other children, and adults relate to other adults. The bridge between children and adults is very weak. The turnover in institutions is great – within a year or two around 60% staff changes, which is very traumatic for children.

            As you spend time with these children, you don’t have to do anything special. You and your family have your family traditions, your joys and sorrows, your interests, and you involve your guest child in that. There will be times when children will simply watch, and you will realize that the child has never seen the thing that you are doing. Then it is important to encourage the child, and to show that this is another thing you can do in your free time. Orphanage children seem very interesting to me! Sometimes a ten year old will ask a question that is more appropriate for a two year old. It shows the tragedy of these children’s lives.

            If we can afford to take our children and little relatives to Aqua Park once or twice a year, these children have been to public amusement places many times. If we take a child home, let’s think about things they have not seen yet. Maybe just the two of you need to spend time together because they spend so much time in a crowd, but every person needs some personal attention. Maybe go mushroom picking, berry picking. Initially the child will have an inner need to be in a crowd, but with time they will realize that it is sometimes good to be alone, to be with yourself and family who is next to you. Children like it. I know that many people want to help but they have inner fears or stereotypical thinking. If we simply take a child, bring them home and not live in a dream world what this child will be like or what they will do but instead we think that this child would feel good, everything should be ok.

What can we teach Orphanage children about God?

            It is very difficult for orphans to believe in God because their parents have abandoned them. They don’t think in categories that are in the Bible – that father and mother might leave you, but God will never leave you. You with your life, experience and attitude towards child can show God’s image to the child. The more you will emphasize what is good in these children, and will focus less on what is bad, it will be a way to draw near to them, and this road will definitely help them get closer to God. It will require a lot of understanding, patience, and we also have to be clear about motivation why we do this. If we want to help, the child will be in the center, not our ambitions. A child needs understanding. We always have to remember that these children do not belong to us – neither our own children nor children of other people. They have their own journey. We are just helpers, sojourners, but the child will be the one who will form their relationship with God.

            I personally have had very complicated relationship with God for this very reason, - experience in Orphanage, mom abandoning me, father was just a blank in birth certificate...How can you believe that there is Somebody in Heaven who cares? Only when you see people in church who do what they say, who have unconditional love that emphasizes a child’s value instead of their poor behavior, it really helps. It is a resource that a Christian person has.

             It is difficult for a Christian person to accept that sometimes these children drink, smoke and have a tendency to try drugs, but you always have to realize  - if the child had their first cigarette when they were five or six, it is a sickness. It can be overcome if we show them a different way because for them it is a way to compensate their emotional needs. It does not mean that all of them will smoke, drink or do bad things. It will all depend on their experience. Whatever the child has experienced when they were two, three or four, eventually will come out when they are a teenager. With taking something away, we cannot solve this situation; instead it should be replaced with something good. To substitute these bad things with faith in God is the highest and noblest goal we can go towards, but we also need to think what can be used in between – sports, hobbies, and good new relationships. Something else has to replace emptiness.

            Lying and stealing are compensation for emotional hunger. Until the child will fill this emotional hunger, they will continue to lie and to steal. Psychologists also emphasize that these two vices are connected with emotional starvation. Lying can also mean that children of institutions do not believe people, they want to appear better. If they will feel good and loved in your family, lying can even get worse because they will want to leave a really good impression so that you would not reject them. Always try to understand why the child is lying.  When they will feel totally safe in your presence, they will speak the truth. And when they will have reached a certain level of security, they will start telling you bad things about themselves. Do not get horrified but say, “Finally he trusts me!” You will only be able to help the child when you will know what actually happened to them.

             For a Christian person prayer greatly helps. There will be times you will not know what to do. Pray together with your church. I have observed that Christians less often get involved with children from institutions because they have a more stereotypical thinking, and they are very afraid of the bad characteristics of the children. But you have to understand – children who do bad things are still fighting. Unfortunately, circumstances in their lives have forced them to fight using these means. Those who sit in a corner and don’t do anything are already broken. We can show a relationship model where there are mutually loving relationships, where people do not shout at each other, where conflicts are resolved peacefully, where prayer to God is an organic part of life. When children pray, we can hear what is truly important to them. Children tell us what they need. The question is – will we be able to hear and to see?

Children from Orphanage are culpable without guilt. There is a saying, “Not much is required for evil to win – only that good people remain passive.” It is easy to pretend that we do not see the world in order not to get dirty, but life should be lived in a way so that you can write a book about it later. I could write a novel about each one of my children. I could write entire series about our family. If you separate yourself from the world, what will you leave behind? A truly holy Christian person should do more than all the other people taken together. The Bible has the whole gamut of people – demon possessed, lepers, mentally ill, prostitutes. Christ walked among them and yet remained clean. Let us not be afraid to get dirty. These people wait for somebody to pay attention to them. Sometimes I have a question – what has to be done to a woman in order for her to abandon her child? She has gone through hell. Therefore I always teach foster families and guest families – do not speak bad about parents of these children! We are not the ones to judge, we do not know what these parents have gone through. If we can touch these parents through their children, it can bring healing. Sometimes people make difficult choices because of great despair and hopelessness. I have grown in that kind of environment and have seen how people become that way. I always want to believe that the good still remains, and through their children they have a way back.

            One of the most popular questions – is it bad for these children that we take them and bring them back? Sometimes we never come back, sometimes promise to return in one or two weeks. From a child’s perspective it is painful, but realization that somebody will come in one or two week, and they will be able to spend time with this person, brings hope, and they wait. I can give you an example from my foster daughter’s life who was ill with leukemia. Half of the year she spent at the hospital, and half of the year in infirmary at the Orphanage. She was in the hospital ward where children died often, especially orphanage children. Twice a week a Russian Orthodox woman started visiting her. Back then personnel did not go on walks with children. This woman came to visit, brought a pickle and rye bread, and then they went for a walk. My daughter remembers that she did not understand anything that the woman said, but they had a walk. Then the girl waited when the elderly lady will come back. She also brought my daughter to church. My daughter is now 25, and she still remembers it. If it was not for this Russian woman with her bread and pickles, she could not have any memories about this time period – total emptiness from two to seven years of age. And we are the ones who can fill this emptiness.

Interview with Arija Martukane, head of foster family association “Tereze”, mother of 10 children and foster children

Prepared by Vesma Sandberga

Latvian Christian Alliance for Orphans chairman of the board

Organizer of Orphan Sunday in Latvia

Mēģinājumi pārspēt Jēzu

  Tuvojoties ģimenes dienai un arī nesenās nepelnīti lielās ažiotāžas ap "tikumības" likuma labojumiem dēļ, aktualizēt laulības vērtības problēmu šķiet visai piemēroti. Varbūt sagaidīsiet, ka mēģināšu vēl vairāk izcelt laulības lielo vērtību, tomēr nē -  šoreiz mēģināšu laulības institūcijas vērtību nolikt, manuprāt, tai paredzētajā plauktiņā.

 Mēģinājumos pasargāt laulības institūcijas vērtību, kristieši ir nedaudz pārcentušies un aizgājuši otrā galējībā. Liekas, kādu gan ļaunumu var nodarīt laulības institūcijas pārvērtēšana? Tomēr, lai cik ironiski tas nebūtu, pārvērtējot laulības institūcijas nozīmi, mēs panākam gluži pretējo efektu – laulības institūcijas nonivelēšanu.
    Kā tas notiek? Ļoti bieži laulība tiek pacelta tādās debesīs, ka ikviens kārtīgs kristietis (un ne tikai) dzīvi bez laulības uzskata kā kaut ko nepilnīgu, kā problēmu, kas jāatrisina. Nav noslēpums, ka kristiešu draudzēs meiteņu ir vairāk nekā zēnu, turklāt daudzi no džekiem diemžēl ir tālu no tā, lai būtu vīrieši, kas ir gatavi uzņemties atbildību par citiem. Tas rada situāciju, ka meitenes, kas negrib dzīvot šo “nepilnīgo” dzīvi, ir gatavas precēt džekus, kas ne tikai neseko Kristum, bet bieži ir tikpat negatavi kaut kam nodoties, kā manis iepriekš aprakstītie kristiešu džeki. Rezultātā šķiršanās notiek daudz biežāk nekā tam vajadzētu būt un laulības vērtība sabiedrības acīs krītas.
    Bībelē apustulis Pāvils saka: “Neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9). Tai pašā nodaļā viņš turpina paskaidrot, kāpēc, viņaprāt, dzīvot neprecētam ir ieguvums. Bet pirms aizeju detalizētākā ieguvumu un zaudējumu aprakstā, gribu uzsvērt, ka Pāvils nebūt neuzskatīja, ka laulība ir kas tāds, bez kā pilnvērtīga dzīve nav iespējama. Es pat teiktu, gluži otrādi – viņš mēģina argumentēt, ka, dzīvojot neprecējies, tu vari piedzīvot to, ko laulības dzīve liedz. Viņš raksta: “Es gribu, ka jūs būtu bez zūdīšanās. Neprecētais rūpējas par Tā Kunga lietām, kā patikt Tam Kungam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai: viņa sirds ir dalīta. Tāpat neprecētā un jaunava rūpējas par Tā Kunga lietām, lai būtu svēta miesā un garā, bet precētā rūpējas par pasaules lietām, lai patiktu vīram. To es saku jums pašiem par labu, ne it kā gribēdams jums apmest cilpu” (1.Kor.7:32-35). Diemžēl tik daudzi no mums uzskata, ka būt neprecētam ir tāpat kā būt ar “cilpu kaklā”. Ja es runāju no precēta vīra skatu punkta, tad Pāvils to saka no neprecēta vīra perspektīvas un tas, domājams, palīdz tiem, kas tāpat kā Pāvils nav precēti, uzticēties viņa teiktajam.
     Mēs mēģinām laulības jomā pārspēt ne tikai Pāvilu, bet arī pašu Jēzu. Arī Jēzus nebija precēts un nekādi nenorādīja, ka tāpēc viņš dzīvē ir ko zaudējis. Es pat apņemtos apgalvot, ka sieva pamatīgi būtu traucējusi viņam piedzīvot visu dzīves potenciālu, ko Tēvs (kopā ar pašu Jēzu) bija paredzējis viņam. Mums jau pietiek domstarpību kristiešu vidū par viņa mammu. Iedomājieties kādas problēmas vēl radītu Dieva sieva! Varbūt tas bija arī galvenais iemesls Jēzus visai nevērīgai attieksmei pret saviem tuviniekiem – jo viņi tomēr bija tikai cilvēki, kam gadījies būt vienā ģimenē ar Jēzu (un nevis Dieva brāļi vai Dieva māsīcas). Lai kā arī nebūtu, Jēzus mācības fokusā bija Dieva valstība, kas nāk un laulība ir pieskaitāma pie “piemetamām lietām”, par ko nevajadzētu zūdīties, ja tās nav (vai ja tā ir sliktā kvalitātē).
    Runājot pavisam praktiski – ko gan laulība spēj dot tādu, ko nespēj dot attiecības ārpus laulības? Pirmā lieta, kas man nāktu prātā, būtu sekss un tad sekotu tādas lietas, kā patiesa nodošanās, bērni, drošība, izaugsme un citas.
    Tomēr neviena no šīm lietām nav dihotoma (tāda, ko vismaz daļēji nevarētu piedzīvot, dzīvojot ārpus laulības/esot neprecētas). Piemēram sekss – var teikt, ka tā ir bauda, un tad to uzreiz var salīdzināt ar citām baudām. Ja kāds iebilstu un teiktu, ka sekss ir attiecību sastāvdaļa, tad arī attiecību ciešumu nevar izteikt tikai kā melnu/baltu. Bērnu var adoptēt, draudzību var izveidot, drošību var (un vajag) atrast citur, un izaugsmi jau nu pilnīgi noteikti var piedzīvot ārpus laulības. Tāpēc jāsaka, ka es neatradu no šīm lietām neko tik ekskluzīvu, ko nevarētu vismaz daļēji baudīt ārpus laulības.
    Viens ir skaidrs – mēs neesam radīti vientuļnieku dzīvei. Patiesai draudzībai ir zelta vērtība, bet laulība nav vienīgā alternatīva dzīvei vienatnē un dziļa draudzība ir iespējama arī ārpus laulības. Es tiešām nesaprotu cilvēkus, kuri dzīvo vieni. Kurš normāls cilvēks nesajustos vientuļš, dzīvojot viens un vakaros vienatnē sēžot pie grāmatas, TV vai datora? Visus savus gadus, kamēr biju neprecējies, esmu pavadījis, dzīvojot kopā ar kādu – ar vecākiem un brāļiem bērnībā, ar kursa biedriem studiju gados un ar vecmāmiņu pēc augstskolas beigšanas. Ir lietas, ko mēs varam ietekmēt un ir lietas, ko nevaram. Vai mani kāds bildinās ir kas tāds, ko diži ietekmēt nevaru, bet tas, vai es piedzīvošu drošību, patiesu nodošanos, dzīves baudīšanu un dzīves jēgas piepildījumu, ir pirmkārt atkarīgs no manis un tam ne obligāti ir nepieciešama laulība.

Kaspars Prūsis, LKSB ģenerālsekretārs

Trying to be better than Jesus

  As the Family Day (May the 10th) is approaching, and also because of the pointless fuss here in Latvia that has been created about the amendments of the "morality" law, it seems appropriate to speak about the value of a marriage. Maybe you are expecting me to even more highlight the great value of a marriage, but it is not going to happen this time. This time I will try to place the value of a marriage institution, to my mind, in its right place.

   In attempts to guard the value of a marriage institution, Christians have overdone it and gone to the other extreme. What harm can an overestimation of a marriage institution do? Nevertheless as ironic as it might be, by overestimating the value of a marriage institution we achieve the opposite effect – the diminishing of the marriage institution.

   How does it happen? Very often the marriage is so glorified that every devout Christian (and not only) believes that a life without a marriage is incomplete or it is a problem that needs to be solved. It is no secret that there are more girls than guys at Christian churches, furthermore many of the guys unfortunately are far from being men who are ready to take responsibility for others. It creates a situation where girls who are not ready to be living “incomplete” lives, are willing to marry guys who not only do not follow Jesus, but who are also just as immature and not willing to devote themselves as the previously described Christian guys. As a result divorces happen more often that they should and the value of a marriage in society decreases.

   In the Bible the apostle Paul says the following, “I say therefore to the unmarried and widows, It is good for them if they abide even as I. But if they cannot contain, let them marry: for it is better to marry than to burn.” (1 Cor 7:8-9) In the same chapter he continues to explain why, in his opinion, it better to live as a single person. But before I describe more in detail the pros and cons of a marriage, I would like to empathize that Paul did not believe at all that it is not possible to live a wholesome life if you are not married. I would say, on the contrary – he is trying to demonstrate that living as a single person, you can experience all that would be denied to you if you were married. He writes, “But I would have you without carefulness. He that is unmarried careth for the things that belong to the Lord, how he may please the Lord: But he that is married careth for the things that are of the world, how he may please his wife. There is difference also between a wife and a virgin. The unmarried woman careth for the things of the Lord, that she may be holy both in body and in spirit: but she that is married careth for the things of the world, how she may please her husband. And this I speak for your own profit; not that I may cast a snare upon you (..)” (1 Cor 7:32-35) Unfortunately so many of us believe that being single is just like someone has “cast a snare upon him or her”. If I speak from a married man point of view, then Paul is speaking from a single man point of view and that, I believe, helps those who just like Paul are not married to trust what he is saying.

   In the marriage field we are not only trying to be better than Paul, but even Jesus Himself. Jesus was not married and never indicated that He had ever lacked anything in His life. I am even willing to bet that a wife would have been a major obstacle in reaching His full life potential and in all that Father (together with Jesus) had planned for Him. We have enough disagreements among Christians regarding Jesus' mother. Imagine what problems could have caused God's wife! Maybe it is the main reason why Jesus was so unmindful towards His relatives, because they only happened to be in the same family with Jesus (and not be God's brothers or cousins). Whatever may it be, Jesus was focused on the Kingdom of God that is coming and marriage can be considered as one of the “added things” about which we should not be complaining about in case it is missing or of poor quality.

   Speaking from a very practical point of view, what is it that is only available in marriage and not in a relationship outside of marriage? The first thing that would come to my mind is sex then such things as a true devotion, children, security, personal growth and others.

   However none of the above mentioned things is something that we could not at least partially experience while being single. For example, let us say that sex is a pleasure and we could compare it to other pleasures. But someone could disagree and say that sex is a part of a relationship … then the closeness of a relationship cannot be described as only black or white. Children can be adopted, friendships created, security can be (and should be) found elsewhere, and personal growth most definitely can be experienced outside of marriage. Therefore I must conclude that I did not find any of those things to be too extraordinary (too exclusive) and I believe they can be at least partially enjoyed outside of marriage.

   One thing is very clear – we are not created to lead solitary lives. A true friendship is worth more than gold, but marriage is not the only alternative to single life. A profound friendship is also possible outside of marriage. I really do not understand people who live alone. Which sane person would not feel lonely living alone and spending his or her evenings reading books, watching TV or sitting at the computer? All my single years I have spent living together with someone – my parents and brothers in childhood, fellow students and my grandmother after graduating from the university. There are things that we can influence, and there are things that cannot be influenced. “Will anyone propose to me?” is not something I could force into happening, but whether I will experience security, true devotion, enjoying life and fulfillment of the meaning of life, is, first of all, entirely up to me and getting all that does not necessarily require being married. 

Kaspars Prūsis, the LKSB General Secretary

Kam ticēt vārdu karu pasaulē?

  

  Lai ilustrētu to, kā mēs uztveram patiesību, Stīvens Kovijs (Stephen Covey) un citi autori bieži izmanto  kādu piemēru par kuģi, kas devies ceļā nakts laikā. Tajā naktī dežurants kuģa priekšā ieraudzīja gaismu un paziņoja kapteinim, ka kuģim draud sadursme ar citu kuģi. Gribēdams izvairīties no sadursmes, kuģa kapteinis nosūtīja ziņu otram kuģim: “Izmainiet kuģa kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Tika saņemta atbilde: “Nav iespējams izpildīt prasīto. Iesakām jums pašiem mainīt kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Gaismai kļūstot arvien tuvākai, kapteinis nosūtīja atkārtotu ziņu: “Izmainiet kuģa kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Un atkal atbilde bija: “Nav iespējams izpildīt prasīto. Iesakām jums pašiem mainīt kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Uz to brīdi jau dusmīgais kapteinis sūtīja ziņu: “Esmu militārais karakuģis. Uzstāju, lai mainiet kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” “Nav iespējams izpildīt prasīto. Iesakām jums pašiem mainīt kursu par 20 grādiem uz labo pusi. Esmu bāka,” bija atbilde.

    Šis stāsts jau ir kļuvis par klasiku, jo uzskatāmi parāda, cik ļoti mūsu izpratne vai uzskati var atšķirties no realitātes, kas ir “tur ārā”. Realitāti, kas ir “tur ārā”, mēs varētu apzīmēt ar lielo “R”, savukārt realitāti, kā mēs to uztveram, pārliecību, kas ir “te iekšā”, mūsu prātos, apzīmēt ar mazo “r”. Lai izvairītos no sadursmes, kuģa kapteinim vajadzēja pielāgot savu mazo “r” tā, lai tas būtu saskaņā ar lielo “R”. Šo piemēru var attiecināt uz arī uz mums.

    Laikā, kad internets ir tik ļoti pieejams, mēs ik dienas tiekam apšaudīti ar pretrunīgiem vēstījumiem. Kam no tā visa lai mēs ticam? Mums visapkārt ir tik dažādi viedokļi, tāpēc šodien populāri ir ticēt, ka tāda  absolūta patiesība nepastāv. “Kas ir patiess tev, tas ir patiess tev, bet, kas ir patiess man, ir patiess man.” Ak tā? “Es ticu, ka tu esi kuģis, bet tu tici, ka esi bāka. Kas ir patiess tev, nav patiess man, tāpēc es turpināšu doties taisni uz priekšu.”

    Turpinot domāt loģiski, mēs saprotam, ka patiesībā Realitāte var atšķirties no mūsu uzskatiem par to. Atšķirība var būt tik ievērojama, kā piemērā par kuģi, kurā bāka, neatkarīgi no tā, vai kuģa kapteinis tam tic, ir nostiprināta uz klints, brīdinot par briesmām. Lai mēs patiesi sasniegtu panākumus, mums nepārtraukti ir jācenšas panākt, lai mazais “r” arvien vairāk būtu saskaņā ar lielo “R”.

    Lai saprastu, kam ticēt, mums ir jāapdomā viens jautājums - “Kā veidojas mūsu uzskati?” Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka zīdaiņiem nav tādas izveidotas pārliecības par kaut ko, nemaz nerunājot par tādu pārliecību, kuras vārdā mirt, vai nogalināt kādu, bet bieži vien, sasniedzot, piemeram, 20 gadu vecumu, viņiem šāda pārliecība rodas. Rietumu civilizācijā mēs tiecamies ticēt, ka zināšanas ir kaut kas, ko mēs atklājam, un runas brīvība ir ļoti svarīga. Turpretī Islāma tradīcijā zināšanas tiek atklātas (no Allāha) un runas brīvībai nav gandrīz nekādas vērtības. Tas ir tas, kam viņi tic. Ir cilvēki, kuri ticības vārdā ir gatavi mirt, vai pat nogalināt kādu, piemēram, brīdī, kad kāds brīvi pausts viedoklis ir pretrunā tam, ko ir atklājis Allāhs. Tas vismaz daļēji izskaidro 12 cilvēku nogalināšanu franču satīriskās iknedēļas avīzes “Charlie Hebdo” redakcijā. Kā veidojas šādas atšķirīgas pārliecības?

    Vērojot karu Ukrainā, mēs arvien vairāk un vairāk apzināmies, ka šis karš ir rezultāts dažādiem skatījumiem uz vienu problēmu, un to ir radījuši cilvēki, kas ir uzauguši vienā un tajā pašā apvidū. Kā varēja attīstīties tik dažādi skatījumi? Acīmredzot tas ir tāpēc, ka, cilvēkiem augot, viņus ietekmēja dažādi uzskati. Mēs kā indivīdi varam iedomāties, ka esam izcili un pārāk gudri, lai mūs varētu maldināt ar propagandu, bet vairumam no mums vienīgie mums pieejamie uzskati ir tie, kuriem mēs ikdienā jau esam pakļauti. Lielākajai daļai no mums nav pašiem savu (oriģinālu) domu. Mūsu oriģinalitāte robežojas ar to, kā mēs savā prātā interpretējam ārēju apstākļu uzspiestas (iedvesmotas) idejas. Tātad diviem cilvēkiem varētu būt pieejama viena un tā pati informācija, bet katram varētu izveidoties savs viedoklis par to. Tomēr vēl lielāka atšķirība viedokļos varētu rasties, kad diviem cilvēkiem nav pieejama pat viena un tā pati informācija. Ir zināms, ka, piemēram, Krievijas medijus kontrolē valdība, līdz ar to ir skaidrs, ka kaut kāda informācija nenonāk līdz Krievijas auditorijai, savukārt tiek pārraidīta cita, nepilnīga informācija. Kā gan lai cilvēki tic informācijai, kas viņiem nekad nav bijusi atklāta? Mums ir pieejama ierobežota informācija, līdz ar to mēs visi lielā mērā atrodamies līdzīgā situācijā kā Krievijas sabiedrība. Mums nav pieejama visa iespējamā informācija. No mums pieejamās informācijas mums ir jāspēj atsijāt patiesos faktus no nepatiesajiem.

     Paldies Dievam, mums tomēr ir pieejami daži pamata jautājumi, lai noskaidrotu, kas ir patiesībai. Viens no tiem ir jautājums, vai informācija saskan ar to, ko es jau uzskatu par patiesību. Ja tas saskan, tam ir viegli noticēt. Tieši šāds ir gadījums ar Krievijas plašsaziņas līdzekļu sniegto informāciju, kur tie sniedz tādas ziņas, kam auditorija jau ir noticējusi, līdz ar to šis nevar būt gana labs veids, kā pārbaudīt informāciju. Otrs veids, kā uzzināto pārbaudīt, ir pārliecināties par informācijas pilnīgumu. Šis tests ir noderīgāks. Ja mēs izvērtējam Krievijas mediju sniegto informāciju par karu Ukrainā, mēs uzreiz redzam, ka informācija nav pilnīga. Ja mēs skatāmies uz gandrīz jebkuras reliģijas attieksmi pret citu reliģiju uzskatiem, mēs redzam, ka arī tā nav pilnīga. Vai arī, ja mēs pavērojam, kāda ir Rietumu medijos paustā attieksme par pāriem, kuri dzīvo kopā pirms laulībām, mēs redzam, ka arī šeit netiek sniegta pilnīga kopaina. Kad tiek pasniegts nepilnīgs priekšstats (daļa no “lielās bildes”), mums ir iemesls apšaubīt tā patiesumu. Vai tas būtu tikpat ticams, ja tiktu pausts arī pretējās puses viedoklis?

    Vēl viens patiesības pārbaudes veids ir pārliecināties, vai informācija ir loģiska, tas ir, vai sniegtajā informācijā nav pretrunīgu faktu. Dažu minūšu laikā pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas virs Ukrainas no separātistiem tika saņemta informācija, ka viņi ir notriekuši kara lidmašīnu. Tomēr, kad atklājās, ka notriektā lidmašīna bija civilā pasažieru lidmašīna, tie paši separātisti noliedza jebkādu saistību ar to. Šeit mēs redzam pretrunas. Šī stāsta abas puses nesader kopā. Kad mēs pamanām neloģiskus (pretrunīgus) faktus, tam būtu jābūt par brīdinājumu mums, ka iespējams kaut kas ir ne tā.

     Viena no grūtībām patiesības atpazīšanā ir tāda, ka mēs bieži vien pierādījums nepamanām. Daudzi cilvēki nekad nav aizdomājušies par to, kāda ir atšķirība starp faktiem (liecību) un pierādījumiem, bet atšķirība ir ievērojama. Pierādījumi ir neapgāžami. Ar tiem beidzas argumentēšana. Kad kaut kas tiek pierādīts, nav vairāk vietas šaubām vai argumentiem. Turpretī liecība nav neapgāžama, bet tā mums palīdz izdarīt loģiskus secinājumus. Kad mums tiek pasniegti fakti, ir tieksme izdarīt secinājumus, bet joprojām ir vieta šaubām vai diskusijai. Bieži ir dzirdams, ka ir pierādīt kaut ko 100% ir tas pats, kas ķert vēju, bet liecības un fakti gan ir mums visapkārt.

    Aplūkojot faktus, mums ir jājautā sev, kurp tie mūs ved, vai tie ir pilnīgi, vai tie ir saskaņā ar to, kam es jau ticu. Kad esam uzdevuši šos jautājumus, mums pašiem jāizlemj, kurā virzienā dosimies. Ja fakti ir pretrunā tam, kam es jau ticu, bet vienlaikus tie šķiet pilnīgi un acīmredzami loģiski, tad man iespējams ir jāpārdomā mans personīgais viedoklis.

    Attiecībā uz mani, man ir divi kritiskie punkti, kas ietekmē manu vērtējumu par to, vai pasniegtais ir patiesība. Pirmais ir informācijas sniegšanas nolūks. Ja es redzu, ka informācijas sniedzēji, man noticot šai informācijai, gūst kādu labumu, manī uzreiz raisās aizdomas. Tā ir patiesība par automašīnu pārdevējiem, bet īpaši par politiķiem. Tāpēc katru reizi, kad informācija tiek sniegta nolūkā gūt peļņu vai ietekmi, es kļūstu aizdomīgs.

    Otrs kritiskais punkts ir, vai sniegtā informācija ilgākā laika posmā pierādīsies kā patiesība, vai arī tā būs patiesa tikai uz īsu brīdi; un kuru tā ietekmē. Ja filmas pārliecina jauniešus, ka ir gudri dzīvot kopā pirms laulībām, tas iespējams saskan ar viņu interesēm īstermiņā, bet kāda būs ilgtermiņa ietekme? Pētījumi parāda, ka kopdzīve pirms laulībām faktiski divkārt palielina šķiršanās iespējamību nākotnē. Vai tas vienlīdz labi kalpo arī citu interesēm? Kā tas ietekmē pāra bērnus? Pētījumi rāda, ka tas ietekmē bērnus jebkurā dzīves jomā.

    Hitlers praktiski pārliecināja gandrīz ikvienu Vācijā, ka tas, ko viņš darīja, bija pareizi. Cilvēki viņam ticēja, bet visa pārējā pasaule bija pretējās domās. Šodien lielākā daļa vāciešu piekristu tam, ka viņu tēvi un vectēvi kļūdījās un Hitlers patiešām neteica patiesību. Viņš vienkārši neteica visu patiesību, un domāja, ka iegūs sev kādu labumu, ja viņam noticēs. Bet viņa skats bija vērsts tikai uz ieguvumiem īstermiņā un tajos neietilpa rūpes par citu interesēm.

    Būtu vēl daudz sakāmā par šo tēmu, bet mums ir jāsaprot viena lieta – bērniem nav iespējas izvēlēties, kam ticēt, bet pieaugušajiem gan. Ja es paliktu tikai savas kompetences robežās un aprobežotos ar informācijas avotiem, kas atbalsta to, kam es jau ticu, es varētu aizstāvēt uzskatus, kas nepilnīgi ataino pasaulē notiekošo. Tā ir patiesība neatkarīgi no tā, vai es esmu krievu separātists, laicīgs rietumnieks, radikāls musulmanis, vai arī konservatīvs kristietis. Man kā pieaugušajam pilnīgi noteikti ir uz visiem dzīves jautājumiem jāskatās daudz plašāk.

    Nemēģināsim kaut ko pierādīt, jo pierādījumi ir pārāk netverami. Labāk meklēsim gana daudz faktu (liecību), lai ar tiem attaisnotu savu nosliekšanos par labu kādam viedoklim. Meklēsim uzskatu sistēmu, kas būtu pilnīga, loģiska, brīva no nepareiziem motīviem un ilgtermiņā kalpotu kā citu, tā arī manām interesēm. Fakti, kas atbalsta šādu uzskatu sistēmu, attaisno nodošanos tai. Mēs varam veikt šo apņemšanos un joprojām saglabāt atvērtu prātu, un laiks rādīs, vai esam atraduši patiesību. Iegūstot jaunus faktus un nemainot pamata prasības pret tiem (ka tie ir pilnīgi, loģiski, brīvi no nepareiziem motīviem un ilgtermiņā kalpo kā citu, tā arī manām interesēm), mums ir iespēja mainīt savus uzskatus.

    Pasaulē notiek vārdu karš, bet mums ir pieejami gana daudz faktu un liecību, lai mēs varētu zināt, kam ticēt un nekļūdīties. Es tam ticu.

                                                             Bils Moldins, grāmatizdevējs un misionārs

In a world waging war with words, how do we know what to believe?

    The classic illustration of how our understanding or belief is related to the truth, is the one used by Stephen Covey and others. In the illustration, a ship was travelling in the night, when the person on duty saw a light directly ahead, and notified the captain that they were on a collision course with another ship. Wanting to avoid a collision, the captain of the ship sent a message to the other ship, “Change course 20 degrees starboard (to the right).”  The reply came back, “Unable to comply. Suggest you change your course 20 degrees to starboard.” As the light got closer, the captain again sent the message, “Change course 20 degrees starboard.” Again the reply came back, “Unable to comply. You should change your course 20 degrees to starboard.” Angry now, the captain sent the message, “I am a military destroyer. I insist that you change your course 20 degrees to starboard.”  The reply came back, “Unable to comply. Suggest you change your course 20 degrees to starboard. I am a lighthouse.”

    The story has become a classic because it illustrates so clearly how our understanding, or belief, can be very different from the reality that is “out there.” We can give the Reality that is “out there” the label “Big R” and the reality as we understand it, the belief that is “in here”, in our minds, the label “little r.” To avoid a collision, the ship’s captain had to adjust his “little r” to be consistent with “Big R”. And so it is with all of us.

    With the Internet so available today, we are bombarded with messages that disagree with each other. So what are we to believe? So many different perspectives tend to overwhelm us, which is why it is popular today to believe that there is no absolute truth. “What’s true for you is true for you, and what’s true for me is true for me.” Oh? “I believe you’re a ship, you believe you’re a lighthouse. What’s true for you is not true for me, so I’m going to just continue straight ahead.”

    Eventually, if we’re thinking, we realize that Reality stands apart from our belief of it, just as the lighthouse stands on the rock, warning of danger, whether the ship’s captain believes it or not.  To truly achieve success, then, we must be constantly seeking to bring “little r” more and more in line with “Big R”.

 
    In trying to know what to believe, one of the questions we have to consider is, “How are our beliefs shaped in the first place?” It doesn’t take a genius to realize that babies don’t have beliefs at all, much less firmly held ones that they would die for, or kill someone else over. But often, by the time they’re 20, they do. In western civilization, we tend to believe that knowledge is something we discover, and freedom of speech is important. We believe those things. In Islamic tradition, however, knowledge is revealed (by Allah), and freedom of speech has little value at all. That’s what they believe. So for some, whenever freedom of speech violates what Allah has revealed, the conflict in beliefs is worth dying for, or killing someone else for. This at least partially explains the killing of 12 people in the offices of the French satirical weekly newspaper, Charlie Hebdo. But how do such divergent beliefs develop, in the first place?

    As we watch the war in the Ukraine, we become more and more aware that the war is the result of different perspectives on the same issues, developed by people who have grown up in the same general area. How did the different perspectives develop? Obviously, it’s because different people were influenced by different viewpoints as they grew up. As individuals, we may like to think we’re brilliant, and too smart to be deceived by propaganda, but for most of us, the only perspectives we have available to us are those we have already been exposed to. Most of us never think an original thought – our originality is limited to the way we mentally rearrange and interpret those ideas to which we have been exposed from outside influences. So two people can be exposed to the same information, and develop different opinions about it, but the differences in opinion become even greater when two people are not even exposed to the same information. Russian media, for example, is known to be controlled by the state, so it appears clear that certain information is being withheld from the Russian audience, and other information, which may not reflect all the information available, is what is broadcast. How can people believe information to which they have never been exposed?
All of us have limited information, so all of us, to a degree, are in the same situation the Russian public is in. We simply don’t have access to all the information there is. From the information we do have, we still have to sort out what is truth, and what is not.

    Fortunately, there are some basic tests of truth that can be applied. One test is whether the information agrees with what I already believe to be true. If it does, then it’s easy to believe it. But that is certainly the case with Russian media broadcasting, that it supports what most of the audience already believes, so that is not a good enough test.  Another test is whether the information is complete. This one is much more helpful. If we consider Russian broadcasting about the war in the Ukraine, we can immediately see that the information is not complete. If we look at almost any religion’s treatment of the views of other religions, we can see that they are not complete. Or if we look at the western media’s treatment of couples living together before marriage, we can see that the whole picture is not being shown. When only part of a much bigger picture is presented, we have reason to question it’s truthfulness. Would it be just as believable if the opposite position were also presented?

    Another test for truth is whether it is coherent, that is, does it have parts of the information that don’t agree with other parts of the information. Within minutes after the Indonesian airliner was shot down over Ukraine, there was communication from the separatists that they had shot down a military airplane. However, when it was revealed that the plane was a civilian airliner, then those same separatists denied any involvement at all. That’s incoherence. The two parts of the story don’t fit together. When we see incoherence, it should make us more alert, because something is wrong.

    One of the difficulties with knowing truth, is the tendency of proof to elude us. Many people have never thought of the difference between proof and evidence, but the difference is profound. Proof is conclusive. It finishes the argument. When something is proven, there is no more room for doubt or argument. Evidence, on the other hand, is not conclusive, but it points in the direction of a logical conclusion. When evidence is presented, it tends to lead to a conclusion, but there is still room for some doubt and discussion. It is often said, then, that proof is elusive, but evidence is all around us.

    We have to take the evidence, ask ourselves which direction it points toward, ask ourselves if it is complete, coherent, and consistent with what I already believe, and when we have done that, we have to decide for ourselves which direction we need to go. If the evidence disagrees with what I already believe, but if it seems to be essentially complete and apparently coherent, then I may need to rethink my personal viewpoint.

    For me, there are two more critical points that affect my evaluation of what is presented as truth. The first one is motive. If I can see that those presenting the information clearly have some benefit to gain if I believe them, they I am immediately suspicious. This is true of the car salesman, but it is especially true of politicians – so anytime profit or power are potential motives, I’m suspicious.

    The second critical point is whether the information is likely to prove true over the long term, or just in the short term, and who it affects. If movies can convince young couples that it is wise to live together before marriage, that may serve their interests in the short term. But what will the long term affects be?  The research shows that it basically doubles their chances of divorcing later on. And does it serve the interests of others equally well? How does it affect children born to the couple? Research shows that it hinders the children in every area of life. Hitler convinced virtually everybody in Germany that his way was right. They believed him.  But the rest of the world responded with an opposite perspective, and today, most Germans would agree that their fathers and grandfathers were wrong, that Hitler was not telling the truth. He was not telling the whole story, he stood to gain if believed, his view took only the short term view, and it did not look after the intersts of others.

    Much more could be said about this topic, but one thing we should realize – children do not have a choice about what to believe, but adults do. If I stay in my own area and limit my input to sources that support what I already believe, I can defend a belief system that does not accurately reflect all that going on in the world.  That is true whether I’m a Russian separatist, a secular westerner, a radical Muslim, or a conservative Christian. Surely, as an adult, I have a responsibility to break that cycle.

    We are not looking for proof. Proof is too elusive. We are looking for enough evidence to justify a commitment. We’re looking for a belief system that seems to be complete, coherent, free of wrong motives, and which over the long term is going to serve the interests of others as well as myself. Evidence that supports such a belief system justifies making a commitment to it. We can make that commitment and still keep an open mind, and time will tell if we have found the truth. Then, as new evidence becomes available, we can make adjustments to our beliefs, without changing the basic requirements – that they be as complete as possible, apparently coherent, free of wrong motives, and serve others over the long term as well as myself.

    The world is waging a war with words, but there is enough evidence out there that we can know what to believe, and be right. I believe that.

Bill Mauldin, publisher and missionary
13 Feb 2015

Nav tādu Greja/pelēkā nokrāsu (nevienas pašas)

    Mēs visi zinām, ka jau kādu laiku kinoteātros tiek izrādīta filma “Greja piecdesmit nokrāsas”. Tā ir filma, kas balstīta uz E.L.Džeimsas slavenā erotiskā romāna pamatiem, un visā pasaulē ir pārdoti vairāk kā 100 miljonu šīs grāmatas kopiju.

    Tā kā šī grāmata ir izdota jau pirms laba laika, ir veikti daži pētījumi, kurus var attiecināt arī uz filmu. Izdevums The Journal of Women's Health ir publicējis divus Mičiganas štata universitātes Cilvēku attīstības un Ģimenes studiju departamenta profesores un priekšsēdētājas Eimijas Bonomi rakstus. Pirmais pētījums tika veikts, lai noteiktu, vai grāmata iedrošina un atbalsta emocionālu un seksuālu vardarbību [1]. Atbilde ir – jā. Otrajā pētījumā tika mēģināts noskaidrot, vai vardarbība, kas atainota grāmatā un realitāte, ko piedzīvo sievietes, kas lasījušas šo grāmatu, ir savstarpēji saistītas [2]. Izrādās, ka tā ir. Pētījumā tika novērota spēcīga saikne starp grāmatas “Greja piecdesmit nokrāsas” lasīšanu un risku sieviešu veselībai (ieskaitot vardarbību, sieviešu padarīšanu par upuriem un ēšanas traucējumus). Citiem vārdiem sakot, ja sieviete lasa “Greja piecdesmit nokrāsas”, viņa vai nu jau cieš no ēšanas traucējumiem un vardarbības, ko nodara “intīms partneris”, vai ir daudz lielāka varbūtība, ka tas notiks nākotnē, salīdzinot ar sievietēm, kas šādas grāmatas nelasa.

    Mēs augstu vērtējam runas brīvību, tāpēc ierobežojumu plašsaziņas līdzekļiem un medijiem nav daudz. Tomēr vai tiešām nav acīmredzami, ka tas viss mūs kaut kā ietekmē? Bērni no spēlēšanās ar rotaļu mašīnītēm un trīsriteņiem tāpat vien neuzaug par komunistiem, džihādistiem, rasistiem, izvarotājiem. Šādas tendences viņos attīstās, piedzīvojot lietas, kas viņus ietekmē, it īpaši, ja konkrētas darbības tiek parādītas kā ļoti pozitīvas. “Greja piecdesmit nokrāsas” pornogrāfiju padara par ko pierastu un normālu. Vēl ļaunāk – tā ataino emocionālu un fizisku vardarbību pret sievietēm kā kaut ko romantisku, nevis iznīcinošu. Ja jaunietis, kura seksuālā identitāte vēl nav pilnveidojusies, noskatās šo filmu, vai mums nevajadzētu sagaidīt, ka tā ietekmēs šī jaunieša uzskatus par pieņemamu seksuālo uzvedību?

    Pētījumi jau pierāda, ka katra ceturtā sieviete cieš no seksuālās vardarbības, ko veic viņas partneris. Un tas notiek mūsdienās, kad sabiedrība šādu vardarbību nosoda. Vai nav sagaidāms, ka vardarbība saasināsies, ja tā tiks atainota kā kaut kas pozitīvs?

    Valda uzskats, ka seksuālo ierobežojumu atcelšana “atbrīvo” cilvēku un ļauj darīt, ko vien viņš vēlas. Bet tas, kas tiek parādīts “Greja piecdesmit nokrāsās” dod vairāk varas tikai vardarbīgajai personai, nevis personai, kas cieš no vardarbības. Vardarbīgais multimiljonārs Kristians aktīvi izseko Anu dažādos veidos, ieskaitot viņas darbavietas iegādi un viņas izsekošanu ar telefona programmas palīdzību. Viņš kontrolē viņas uzvedību, to, ko viņa ēd un ar ko viņa drīkst pavadīt laiku, tādējādi izolējot viņu no draugiem un ģimenes. Viņš Anu pazemo, draud un uzveļ viņai vainu, kā rezultātā Ana baidās sadusmot Kristianu, baidās runāt ar saviem draugiem un ir nedroša par savu identitāti.

    Lai gan tam būtu jāizskatās “seksīgi”, grāmatā iekļauti arī vairāki izvarošanas gadījumi, kad Anu ar varu piespiež nodarboties ar seksu.

    Šī nav pirmā filma pēdējo gadu laikā, kas aplūko “vardarbību intīmo partneru starpā”. Galvenā atšķirība ir tajā, ka pārējās filmas vardarbību vienbalsīgi atzīst par ļaunumu, un ir centušās reālistiski attēlot šausmīgās ciešanas, ko izjūt no vardarbības cietušas sievietes. “Greja piecdesmit nokrāsas” tiek reklamētas kā “neticams pasakas cienīgs mīlasstāsts”, kurā vardarbīga uzvedība tiek atainota kā piemīlīga flirtēšana. Atainojot vardarbību kā kaut ko romantisku, šī filma pārraida bīstamu ziņu par to, ka cilvēku, kas tev dara pāri, ir iespējams izmainīt. Pētījumi un miljoniem no vardarbības cietušo sieviešu pieredze pierāda ko citu.

    Viens no skumjākajiem šīs filmas aspektiem ir tas, ka tā reklamē vardarbību kā kaut ko “romantisku”, apklusinot miljoniem upuru balsu, kas grib tikt sadzirdēti. Šī filma mums principā saka: “Viņa uzvedas tā, it kā viņai nepatika tas, kā pret viņu izturējās. Bet vai tad beigās tas nebija tieši tas, ko viņa vēlējās?”. Vardarbīgi draudi un uzvedība tiek atainoti kā kas izklaidējošs. Vardarbība un spēka pielietošana kļūst pieņemama jo, lai gan Anastasija iesākumā no tā baidās, beigās viņa sāk to arī izbaudīt.

“Greja piecdesmit nokrāsas” mums saka, ka tas ir tas, ko sievietes vēlas – viņas vēlas lai vardarbīgas izvarošanas kultūra turpinātos. Šai kultūrā varas pielietošana ir pieņemama, vardarbība ir kas pozitīvs, un otra cilvēka piekrišana tiek ignorēta. Un visi beigās ir apmierināti.

    Psihiatre Miriama Grosmana to visu ļoti labi apkopo: ““Greja piecdesmit nokrāsas” jūsu meitai parāda, ka sāpes un pazemošana ir kas erotisks, un jūsu dēlam iemāca, ka sievietes vēlas vīrieti, kas kontrolē, iebiedē un draud.”[3]

    Kādā citā rakstā viņa šo domu papildina: ““Greja piecdesmit nokrāsās” parādītās idejas ir bīstamas, un var likt cilvēkiem apjukt par to, kas ir mīlestība un likt tiem pieņemt nepārdomātus lēmumus. Ir milzu atšķirība starp veselīgām un neveselīgām attiecībām, bet filma šīs robežas padara neskaidras, un jūs sākat domāt: “Kas īsti ir veselīgas attiecības? Kas ir slimīgi? Ir tik daudz pelēkā nokrāsu, un... es nezinu, ko domāt.”

    “Mēs runājam par tavu drošību un nākotni. Šeit nav vietas šaubām – intīmas attiecības, kurās valda vardarbība (ar abu pušu piekrišanu vai bez), ir nepieņemamas. Tas viss ir melnbalts. Te nav nevienas pelēkā nokrāsas. Pat ne vienas vienīgas.”[4]

    Kāds ir mans padoms? Neskatieties šo filmu. Mēs noteikti varam iztērēt savu naudu daudz lietderīgāk kā atbalstot sociāli iznīcinošus atkritumus.

Bils Moldins, misionārs un grāmatizdevējs

[1] “Double Crap!” Abuse and Harmed Identity in Fifty Shades of Grey
Amy E. Bonomi, Lauren E. Altenburger, and Nicole L. Walton. Journal of Women's Health. September 2013, 22(9): 733-744. http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/jwh.2013.4344
[2] Fiction or Not? Fifty Shades is Associated with Health Risks in Adolescent and Young Adult Females
Bonomi Amy E., Nemeth Julianna M., Altenburger Lauren E., Anderson Melissa L., Snyder Anastasia, and Dotto Irma. Journal of Women's Health. September 2014, 23(9): 720-728. http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/jwh.2014.4782
[3] http://www.miriamgrossmanmd.com/parent-survival-guide-to-fifty-shades-of-grey
[4] http://www.megmeekermd.com/2015/02/a-psychiatrists-letter-to-young-people-about-fifty-shades-of-grey/[5] Much of this article is based on Kristen O’Neal’s The Real Abuse at the Heart of ‘Fifty Shades of Grey’ http://www.relevantmagazine.com/culture/film/fifty-shades-grey-and-abuse

There are no shades of grey here (not even one)

     By now, all of us know that the movie, Fifty Shades of Grey, is in the theaters. It’s based on E.L. James’ bestselling erotic novel, which has sold over 100 million copies around the world.

    Since the book has been out for awhile, some research has already been done on it that presumably applies to the movie as well. The Journal of Women’s Health has published two articles by Amy Bonomi, professor and chairperson of Michigan State University’s Department of Human Development and Family studies. The first study [1] was simply to determine if the book promotes emotional and sexual abuse (which it does) and the other one [2] was to see if there was a connection between the violence depicted in the book, and the true life experiences of those women who read the book. Turns out there was. The study showed strong correlations between health risks in women's lives – including violence victimization and disordered eating – and reading Fifty Shades. In other words, if a woman reads Fifty Shades of Grey, she either already has, or is more likely in the future, to suffer from an eating disorder or to suffer violence at the hands of an “intimate partner” than women who do not read such books.

    We value freedom of speech, so we place very few restrictions on the media. And yet, is it not obvious that all mental input has some influence? Children don’t become communists, or jihadists, or racists, or rapists, from riding tricycles and playing with toy cars. They develop those tendencies from experiences that impact them during vulnerable times, and especially if those experiences present certain activities as very positive. Fifty Shades is mainstreaming pornography, but worse than that, it shows the emotional and physical violence against women as romantic rather than destructive. If a young person, whose sexual identity is not yet developed, watches this movie, should we not expect it to influence the way that person views acceptable sexual behavior?

    Research already shows that about 1 woman in 4 experiences abuse at the hands of an intimate partner. And that is with the prevailing social viewpoint that such abuse is wrong. Can we not expect such violence to escalate if it is promoted in the media as positive?

    There is a tendency to think of the removal of all sexual restraints as “empowering.” I’m “free” to do whatever I want. But what is shown in Fifty Shades is empowering only to the abuser, certainly not to the one being abused. Christian, the multimillionaire abuser, actively stalks Ana, including buying the place where she works and tracking her through an app on her phone. He controls her behavior, her eating, and who she is allowed to spend her time with, isolating her from friends and family. He humiliates her, threatens her and blames her. As a result, Ana is afraid of making Christian angry, afraid to talk to her friends, and insecure in her own identity.

    Even though it’s supposed to seem “sexy,” the book even includes several instances of rape, where Ana is coerced into or outright forced to have sex.

    This is not the first movie in recent years to deal with the subject of “Intimate Partner Violence.” The difference is, the others have universally recognized this violence as a desperate evil, and have attempted to realistically deal with the awful suffering many women experience from it. Fifty Shades of Grey is being marketed as “an incredible fairytale love story,” treating the abusive behaviors as adorably flirtatious interaction. By showing the abuse as romantic, this movie sends out the dangerous message that, in the end, you can change your abuser. Research and the experience of millions of abused women, indicate otherwise.

    One of the saddest aspects of this movie is that it markets abuse as “romance,” effectively silencing the voices of millions of victims, who for decades have been trying to be heard. In effect, the movie says, “She acted as if she disliked being mistreated, but in the end, wasn’t it what she really wanted?”  Abusive threats and behavior are presented as playful fun; force ends up being acceptable because, although Anastasia is terrified by it to start with, she ends up enjoying it.

    This is what women want, says Fifty Shades of Grey: the perpetuation of violent rape culture. Here, coercion is acceptable, abuse is shown as positive, and consent is ignored. It all works out well in the end.

    Psychiatrist Dr. Miriam Grossman sums it up well:
    “Fifty Shades of Grey teaches your daughter that pain and humiliation are erotic, and it teaches your son that girls want a guy who controls, intimidates and threatens.” [3]

    In another article, she continues:
    “The bottom line: the ideas of Fifty Shades of Grey  are dangerous, and can lead to confusion and poor decisions about love. There are vast differences between healthy and unhealthy relationships, but the movie blurs those differences, so you begin to wonder: ‘What’s healthy in a relationship? What’s sick? There are so many shades of grey … I’m not sure.’

    “Listen, it’s your safety and future we’re talking about here. There’s no room for doubt: an intimate relationship that includes violence, consensual or not, is completely unacceptable.

    “This is black and white. There are no shades of grey here. Not even one.” [4]

    My advice? Don’t go to see this movie. Surely we can do better than spending money to support such destructive social garbage.[5] 

Bill Mauldin, publisher and missionary

13 Feb 2015

[1] “Double Crap!” Abuse and Harmed Identity in Fifty Shades of Grey
Amy E. Bonomi, Lauren E. Altenburger, and Nicole L. Walton. Journal of Women's Health. September 2013, 22(9): 733-744. http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/jwh.2013.4344 
[2] Fiction or Not? Fifty Shades is Associated with Health Risks in Adolescent and Young Adult Females
Bonomi Amy E., Nemeth Julianna M., Altenburger Lauren E., Anderson Melissa L., Snyder Anastasia, and Dotto Irma. Journal of Women's Health. September 2014, 23(9): 720-728. http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/jwh.2014.4782 
[3] http://www.miriamgrossmanmd.com/parent-survival-guide-to-fifty-shades-of-grey 
[4] http://www.megmeekermd.com/2015/02/a-psychiatrists-letter-to-young-people-about-fifty-shades-of-grey/[5] Much of this article is based on Kristen O’Neal’s The Real Abuse at the Heart of ‘Fifty Shades of Grey’ http://www.relevantmagazine.com/culture/film/fifty-shades-grey-and-abuse

Am I Charlie? Reflections on the massacre in France

    All France reeled in shock and anger when on 7 January 12 people were killed in the offices of the French satirical weekly newspaper Charlie Hebdo. As the news quickly spread around the world, cartoonists responded with satire, sorrow and outpourings of emotion.

    Just as quickly the hashtag #JeSuisCharlie (I am Charlie) began trending worldwide as people joined in solidarity with those whom they believed had died to support freedom of speech. Yet even as they abhorred the killings, others raised questions about the deliberately offensive humour and racial stereotypes prevalent in Charlie Hebdo cartoons.

    How should Christians react?

    Daniel Bourdanné, IFES General Secretary, was quick to comment on the complexity of the situation. ‘As we consider the recent massacre of 12 people at the Charlie Hebdo headquarters in France and the other killings at the kosher supermarket, I think we should have two reactions. Our first of course is to condemn the killings. It is never right to kill another, even if you have been deeply offended by something they have said or done. So we can express our shock and horror that these young men have taken the lives of others. And we can express our sympathy to the families of those who have died, and also to all of the people of France who are grieving deeply.

    ‘Our second reaction should be to ask ‘what is freedom?’ Are we ‘free’ to say absolutely anything? Are we free to promote racial stereotypes, to criticise in any way we choose? With freedom comes great responsibility. I think that this is important to remember as we approach these events with grace and sensitivity.’

    Are we free to say anything?

    Andy Shudall, TSCF New Zealand staff worker, writes from a country where a public figure responded to the killings by saying ‘They deserved it.’ Andy thinks such a reaction is both blatantly stupid and dangerous.

    ‘We must engage in rigorous, complex and thoughtful processes as we contemplate our response both to the wickedness of violence in the name of religion and the publication of offensive cartoons; be they satirical or otherwise.

    ‘It's complicated. Some Charlie Hebdo cartoons are reprehensible and viciously racist. But the murders in the offices of that newspaper were not a strike for justice but an attack against freedom.

    ‘It's complicated because the Muslim population of France are much discriminated against and those cartoons will have fuelled much victimisation of innocents within France and further afield.

    ‘Today I've seen "kill all Muslims" and "wipe out the religious" in discussions and comments. It is complicated because within the outrage against the extremist views which have led to this unconscionable violence is a real seam of xenophobia.

     ‘We need to protect satire - it is vital in healthy societal discussion and it acts toward freedom and against oppression. But we cannot simply wave away bile and prejudice that masquerades as satire.

    It's definitely not complicated to describe the actions of those attackers as evil. It is complicated in the aftermath not to canonise racism and xenophobia.’

    Is there hope for the future?

   Isabelle Veldhuizen, staff with GBU France, who fears that the killings will only encourage further secularization in France, wanted to pull back a little from the politicisation of the event. She agreed with a blog post that called Christians to pray – for the victims’ and the terrorists’ families, for justice – and to remember that we have a clear message of hope. She added, ‘In the past few days I have been pleasantly surprised by how French people reacted: with solidarity and care, rather than anger at Muslims.

    ‘For the future I am a bit afraid (but God is full of surprises so hopefully I'll be wrong!) that this incident will give another pretext for stronger and stronger pushing for secularism, because politics use everything as excuse to go in that direction.

Penny Vinden, IFES

13 Jan 2015

Source: http://ifesworld.org/en/blog/2015/01/am-i-charlie-reflections-massacre-france

Vai es esmu Čārlijs? Pārdomas par notikumiem Francijā

   

Kad 7.janvārī franču satīriskās iknedēļas avīzes “Charlie Hebdo” redakcijā tika nogalināti 12 cilvēki, Franciju pāršalca šoks un dusmas. Ziņām strauji izplatoties pa visu pasauli, karikatūristi uz notikušo atbildēja ar asprātīgām dzēlībām, kā arī paužot skumjas un dažādas citas pāriplūstošas emocijas.

     Vienlaikus ar daudzu cilvēku iesaistīšanos atbalsta akcijā par tiem, kuri, viņuprāt, bija miruši izteiksmes brīvības vārdā, interneta vidē un citur pasaulē milzīgā ātrumā izplatījās arī mirkļa birka #JeSuisCharlie(Es esmu Čārlijs). Lai gan kamēr vieni pauda savu riebumu pret slepkavībām, citi lika aizdomāties par apzināti aizvainojošo humoru un rasu stereotipiem, kas dominēja Čārlija Hebdona karikatūrās.

    Kā uz to vajadzētu reaģēt kristiešiem?

Daniels Bordanē (Daniel Bourdanné), IFES ģenerālsekretārs lieki nekavējās paust savu nostāju par situācijas sarežģītību:“Aplūkojot neseno 12 cilvēku slaktiņu Čārlija Hebdona galvenajā redakcijā Francijā un citām slepkavībām košera lielveikalā, domāju, ka mūsu atbildes reakcijām vajadzētu būt divējādām. Pirmā, protams, būtu nosodīt slepkavības. Nekas neattaisno slepkavību, pat, ja tevi kāds ir aizvainojis ar savu teikto vai izdarīto. Līdz ar to mēs varam paust savu sašutumu un riebumu par to, ka šie jaunie vīrieši ir atņēmuši citu dzīvības. Mēs arī varam paust savu līdzjūtību nogalināto ģimenēm, kā arī visai Francijas tautai, kura ir dziļās sērās. Otrā reakcija varētu būt jautājums: “Kas ir brīvība?” Vai mēs esam “brīvi” paust pilnīgi jebko? Vai mums ir atļauts veicināt rasu stereotipus, kritizēt, kā vien mēs to vēlamies? Līdz ar brīvību nāk liela atbildība. Domāju, ka ir svarīgi šo atcerēties, ļoti uzmanīgi pieejot šiem notikumiem.”

    Vai esam brīvi paust jebko?

     Endijs Šudals (Andy Shudall), Jaunzēlandes studentu kustības (TSCF) darbinieks raksta kā tādas valsts iedzīvātjs, kur kāds sabiedriskais darbinieks atbildēja uz slepkavībām, sakot: “Viņi to bija pelnījuši.” Endijs uzskata, ka šāda atbildes reakcija ir uzkrītoši muļķīga un bīstama.
     “Pārdomājot mūsu atbildi gan attiecībā uz ļaunumu reliģijas vārdā, gan arī aizvainojošu karikatūru publicēšanu, neskatoties uz to, ka tās ir satīriskas, mēs iesaistāmies sarežģītās norisēs.
     Šī situācija nav viegla. Dažas no Čārlija Hebdona karikatūrām ir peļamas un izteikti rasistiskas. Tomēr slepkavības laikraksta redakcijā nebija cīņa par taisnību, bet gan uzbrukums brīvībai.
     Situācija Francijā ir sarežģīta, jo tur mītošie musulmaņi tiek ļoti diskriminēti, un šīs karikatūras lielā mērā ir veicinājušas nevainīgu cilvēku vajāšanas gan Francijā, gan arī ārpus tās.
     Diskusijās un komentāros es redzu “nogalināt visus musulmaņus” un “nost ar visiem reliģiozajiem”. Situāciju sarežģī fakts, ka šī rupjā attieksme pret ekstrēmistu uzskatiem, kas savukārt ir novedusi līdz pārmērīgai vardarbībai, ir pavediens uz patiesu visa svešā (ārzemnieciskā) neieredzēšanu – ksenofobiju.
     Mums ir jāaizsargā satīra - asprātīgie vērojumi un izteikumi par sabiedrībā notiekošo, jo tai ir būtiska loma veselīgās sabiedrības diskusijās, kā arī tā iestājas par brīvību un pret apspiešanu. Tomēr mēs nedrīkstam pieļaut dusmas (žulti) un aizspriedumus, kas uzdodas par satīru.
Pilnīgi noteikti nav grūti šo uzbrucēju darbības nosaukt par ļaunām, bet ir sarežģīti šo notikumu atskaņā nekanonizēt, rasismu un ksenofobiju, padarot to svētu un neaizskaramu"

    Vai nākotnei ir cerība?

     Izabelle Veldhūzena (Isabelle Veldhuizen), Francijas studentu kustības (GBU) darbiniece, kura baidās, ka šīs slepkavības tikai veicinās turpmāku Francijas atdalīšanos no baznīcas, gribēja atkāpties no šī notikuma politizēšanas. Viņa piekrīt kādā blogā paustajam viedoklim, ka kristiešiem ir jālūdz gan par upuru, gan arī teroristu ģimenēm, gan arī par taisnīgumu, kā arī viņa atgādina, ka mums ir skaidra cerības vēsts. Viņa piemetināja: “Pēdējās pāris dienās es esmu patīkami pārsteigta par Francijas iedzīvotāju reakciju uz notikušo, kuri tā vietā, lai paustu dusmas pret musulmaņiem, reaģē ar vienotību un rūpēm.
     Kas attiecas uz nākotni, es baidos (bet Dievs ir pilns pārsteigumu un es ceru, ka es kļūdīšos!), ka šis notikums kalpos, kā vēl viens iegansts spēcīgākai sekularizācijai, jo politiķi izmanto visu kā attaisnojumu, lai dotos pretī tam, ka valsts atdalās no baznīcas.
     Bet kas attiecas uz cilvēkiem, es esmu iedrošināta un patiešām ceru, ka, atbildot uz šo slaktiņu, cilvēki sev uzdos jautājumus par Dievu un to, ko viņi dara ar savu dzīvi."

Penija Vindena (Penny Vinden), IFES
2015.gada 13.janvārī

 

Avots: http://ifesworld.org/en/blog/2015/01/am-i-charlie-reflections-massacre-france