pirmdiena, 2015. gada 9. marts

Kam ticēt vārdu karu pasaulē?

  
  Lai ilustrētu to, kā mēs uztveram patiesību, Stīvens Kovijs (Stephen Covey) un citi autori bieži izmanto  kādu piemēru par kuģi, kas devies ceļā nakts laikā. Tajā naktī dežurants kuģa priekšā ieraudzīja gaismu un paziņoja kapteinim, ka kuģim draud sadursme ar citu kuģi. Gribēdams izvairīties no sadursmes, kuģa kapteinis nosūtīja ziņu otram kuģim: “Izmainiet kuģa kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Tika saņemta atbilde: “Nav iespējams izpildīt prasīto. Iesakām jums pašiem mainīt kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Gaismai kļūstot arvien tuvākai, kapteinis nosūtīja atkārtotu ziņu: “Izmainiet kuģa kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Un atkal atbilde bija: “Nav iespējams izpildīt prasīto. Iesakām jums pašiem mainīt kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” Uz to brīdi jau dusmīgais kapteinis sūtīja ziņu: “Esmu militārais karakuģis. Uzstāju, lai mainiet kursu par 20 grādiem uz labo pusi.” “Nav iespējams izpildīt prasīto. Iesakām jums pašiem mainīt kursu par 20 grādiem uz labo pusi. Esmu bāka,” bija atbilde.

    Šis stāsts jau ir kļuvis par klasiku, jo uzskatāmi parāda, cik ļoti mūsu izpratne vai uzskati var atšķirties no realitātes, kas ir “tur ārā”. Realitāti, kas ir “tur ārā”, mēs varētu apzīmēt ar lielo “R”, savukārt realitāti, kā mēs to uztveram, pārliecību, kas ir “te iekšā”, mūsu prātos, apzīmēt ar mazo “r”. Lai izvairītos no sadursmes, kuģa kapteinim vajadzēja pielāgot savu mazo “r” tā, lai tas būtu saskaņā ar lielo “R”. Šo piemēru var attiecināt uz arī uz mums.

    Laikā, kad internets ir tik ļoti pieejams, mēs ik dienas tiekam apšaudīti ar pretrunīgiem vēstījumiem. Kam no tā visa lai mēs ticam? Mums visapkārt ir tik dažādi viedokļi, tāpēc šodien populāri ir ticēt, ka tāda  absolūta patiesība nepastāv. “Kas ir patiess tev, tas ir patiess tev, bet, kas ir patiess man, ir patiess man.” Ak tā? “Es ticu, ka tu esi kuģis, bet tu tici, ka esi bāka. Kas ir patiess tev, nav patiess man, tāpēc es turpināšu doties taisni uz priekšu.”

    Turpinot domāt loģiski, mēs saprotam, ka patiesībā Realitāte var atšķirties no mūsu uzskatiem par to. Atšķirība var būt tik ievērojama, kā piemērā par kuģi, kurā bāka, neatkarīgi no tā, vai kuģa kapteinis tam tic, ir nostiprināta uz klints, brīdinot par briesmām. Lai mēs patiesi sasniegtu panākumus, mums nepārtraukti ir jācenšas panākt, lai mazais “r” arvien vairāk būtu saskaņā ar lielo “R”.

    Lai saprastu, kam ticēt, mums ir jāapdomā viens jautājums - “Kā veidojas mūsu uzskati?” Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka zīdaiņiem nav tādas izveidotas pārliecības par kaut ko, nemaz nerunājot par tādu pārliecību, kuras vārdā mirt, vai nogalināt kādu, bet bieži vien, sasniedzot, piemeram, 20 gadu vecumu, viņiem šāda pārliecība rodas. Rietumu civilizācijā mēs tiecamies ticēt, ka zināšanas ir kaut kas, ko mēs atklājam, un runas brīvība ir ļoti svarīga. Turpretī Islāma tradīcijā zināšanas tiek atklātas (no Allāha) un runas brīvībai nav gandrīz nekādas vērtības. Tas ir tas, kam viņi tic. Ir cilvēki, kuri ticības vārdā ir gatavi mirt, vai pat nogalināt kādu, piemēram, brīdī, kad kāds brīvi pausts viedoklis ir pretrunā tam, ko ir atklājis Allāhs. Tas vismaz daļēji izskaidro 12 cilvēku nogalināšanu franču satīriskās iknedēļas avīzes “Charlie Hebdo” redakcijā. Kā veidojas šādas atšķirīgas pārliecības?

    Vērojot karu Ukrainā, mēs arvien vairāk un vairāk apzināmies, ka šis karš ir rezultāts dažādiem skatījumiem uz vienu problēmu, un to ir radījuši cilvēki, kas ir uzauguši vienā un tajā pašā apvidū. Kā varēja attīstīties tik dažādi skatījumi? Acīmredzot tas ir tāpēc, ka, cilvēkiem augot, viņus ietekmēja dažādi uzskati. Mēs kā indivīdi varam iedomāties, ka esam izcili un pārāk gudri, lai mūs varētu maldināt ar propagandu, bet vairumam no mums vienīgie mums pieejamie uzskati ir tie, kuriem mēs ikdienā jau esam pakļauti. Lielākajai daļai no mums nav pašiem savu (oriģinālu) domu. Mūsu oriģinalitāte robežojas ar to, kā mēs savā prātā interpretējam ārēju apstākļu uzspiestas (iedvesmotas) idejas. Tātad diviem cilvēkiem varētu būt pieejama viena un tā pati informācija, bet katram varētu izveidoties savs viedoklis par to. Tomēr vēl lielāka atšķirība viedokļos varētu rasties, kad diviem cilvēkiem nav pieejama pat viena un tā pati informācija. Ir zināms, ka, piemēram, Krievijas medijus kontrolē valdība, līdz ar to ir skaidrs, ka kaut kāda informācija nenonāk līdz Krievijas auditorijai, savukārt tiek pārraidīta cita, nepilnīga informācija. Kā gan lai cilvēki tic informācijai, kas viņiem nekad nav bijusi atklāta? Mums ir pieejama ierobežota informācija, līdz ar to mēs visi lielā mērā atrodamies līdzīgā situācijā kā Krievijas sabiedrība. Mums nav pieejama visa iespējamā informācija. No mums pieejamās informācijas mums ir jāspēj atsijāt patiesos faktus no nepatiesajiem.

     Paldies Dievam, mums tomēr ir pieejami daži pamata jautājumi, lai noskaidrotu, kas ir patiesībai. Viens no tiem ir jautājums, vai informācija saskan ar to, ko es jau uzskatu par patiesību. Ja tas saskan, tam ir viegli noticēt. Tieši šāds ir gadījums ar Krievijas plašsaziņas līdzekļu sniegto informāciju, kur tie sniedz tādas ziņas, kam auditorija jau ir noticējusi, līdz ar to šis nevar būt gana labs veids, kā pārbaudīt informāciju. Otrs veids, kā uzzināto pārbaudīt, ir pārliecināties par informācijas pilnīgumu. Šis tests ir noderīgāks. Ja mēs izvērtējam Krievijas mediju sniegto informāciju par karu Ukrainā, mēs uzreiz redzam, ka informācija nav pilnīga. Ja mēs skatāmies uz gandrīz jebkuras reliģijas attieksmi pret citu reliģiju uzskatiem, mēs redzam, ka arī tā nav pilnīga. Vai arī, ja mēs pavērojam, kāda ir Rietumu medijos paustā attieksme par pāriem, kuri dzīvo kopā pirms laulībām, mēs redzam, ka arī šeit netiek sniegta pilnīga kopaina. Kad tiek pasniegts nepilnīgs priekšstats (daļa no “lielās bildes”), mums ir iemesls apšaubīt tā patiesumu. Vai tas būtu tikpat ticams, ja tiktu pausts arī pretējās puses viedoklis?

    Vēl viens patiesības pārbaudes veids ir pārliecināties, vai informācija ir loģiska, tas ir, vai sniegtajā informācijā nav pretrunīgu faktu. Dažu minūšu laikā pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas virs Ukrainas no separātistiem tika saņemta informācija, ka viņi ir notriekuši kara lidmašīnu. Tomēr, kad atklājās, ka notriektā lidmašīna bija civilā pasažieru lidmašīna, tie paši separātisti noliedza jebkādu saistību ar to. Šeit mēs redzam pretrunas. Šī stāsta abas puses nesader kopā. Kad mēs pamanām neloģiskus (pretrunīgus) faktus, tam būtu jābūt par brīdinājumu mums, ka iespējams kaut kas ir ne tā.

     Viena no grūtībām patiesības atpazīšanā ir tāda, ka mēs bieži vien pierādījums nepamanām. Daudzi cilvēki nekad nav aizdomājušies par to, kāda ir atšķirība starp faktiem (liecību) un pierādījumiem, bet atšķirība ir ievērojama. Pierādījumi ir neapgāžami. Ar tiem beidzas argumentēšana. Kad kaut kas tiek pierādīts, nav vairāk vietas šaubām vai argumentiem. Turpretī liecība nav neapgāžama, bet tā mums palīdz izdarīt loģiskus secinājumus. Kad mums tiek pasniegti fakti, ir tieksme izdarīt secinājumus, bet joprojām ir vieta šaubām vai diskusijai. Bieži ir dzirdams, ka ir pierādīt kaut ko 100% ir tas pats, kas ķert vēju, bet liecības un fakti gan ir mums visapkārt.

    Aplūkojot faktus, mums ir jājautā sev, kurp tie mūs ved, vai tie ir pilnīgi, vai tie ir saskaņā ar to, kam es jau ticu. Kad esam uzdevuši šos jautājumus, mums pašiem jāizlemj, kurā virzienā dosimies. Ja fakti ir pretrunā tam, kam es jau ticu, bet vienlaikus tie šķiet pilnīgi un acīmredzami loģiski, tad man iespējams ir jāpārdomā mans personīgais viedoklis.

    Attiecībā uz mani, man ir divi kritiskie punkti, kas ietekmē manu vērtējumu par to, vai pasniegtais ir patiesība. Pirmais ir informācijas sniegšanas nolūks. Ja es redzu, ka informācijas sniedzēji, man noticot šai informācijai, gūst kādu labumu, manī uzreiz raisās aizdomas. Tā ir patiesība par automašīnu pārdevējiem, bet īpaši par politiķiem. Tāpēc katru reizi, kad informācija tiek sniegta nolūkā gūt peļņu vai ietekmi, es kļūstu aizdomīgs.

    Otrs kritiskais punkts ir, vai sniegtā informācija ilgākā laika posmā pierādīsies kā patiesība, vai arī tā būs patiesa tikai uz īsu brīdi; un kuru tā ietekmē. Ja filmas pārliecina jauniešus, ka ir gudri dzīvot kopā pirms laulībām, tas iespējams saskan ar viņu interesēm īstermiņā, bet kāda būs ilgtermiņa ietekme? Pētījumi parāda, ka kopdzīve pirms laulībām faktiski divkārt palielina šķiršanās iespējamību nākotnē. Vai tas vienlīdz labi kalpo arī citu interesēm? Kā tas ietekmē pāra bērnus? Pētījumi rāda, ka tas ietekmē bērnus jebkurā dzīves jomā.

    Hitlers praktiski pārliecināja gandrīz ikvienu Vācijā, ka tas, ko viņš darīja, bija pareizi. Cilvēki viņam ticēja, bet visa pārējā pasaule bija pretējās domās. Šodien lielākā daļa vāciešu piekristu tam, ka viņu tēvi un vectēvi kļūdījās un Hitlers patiešām neteica patiesību. Viņš vienkārši neteica visu patiesību, un domāja, ka iegūs sev kādu labumu, ja viņam noticēs. Bet viņa skats bija vērsts tikai uz ieguvumiem īstermiņā un tajos neietilpa rūpes par citu interesēm.

    Būtu vēl daudz sakāmā par šo tēmu, bet mums ir jāsaprot viena lieta – bērniem nav iespējas izvēlēties, kam ticēt, bet pieaugušajiem gan. Ja es paliktu tikai savas kompetences robežās un aprobežotos ar informācijas avotiem, kas atbalsta to, kam es jau ticu, es varētu aizstāvēt uzskatus, kas nepilnīgi ataino pasaulē notiekošo. Tā ir patiesība neatkarīgi no tā, vai es esmu krievu separātists, laicīgs rietumnieks, radikāls musulmanis, vai arī konservatīvs kristietis. Man kā pieaugušajam pilnīgi noteikti ir uz visiem dzīves jautājumiem jāskatās daudz plašāk.

    Nemēģināsim kaut ko pierādīt, jo pierādījumi ir pārāk netverami. Labāk meklēsim gana daudz faktu (liecību), lai ar tiem attaisnotu savu nosliekšanos par labu kādam viedoklim. Meklēsim uzskatu sistēmu, kas būtu pilnīga, loģiska, brīva no nepareiziem motīviem un ilgtermiņā kalpotu kā citu, tā arī manām interesēm. Fakti, kas atbalsta šādu uzskatu sistēmu, attaisno nodošanos tai. Mēs varam veikt šo apņemšanos un joprojām saglabāt atvērtu prātu, un laiks rādīs, vai esam atraduši patiesību. Iegūstot jaunus faktus un nemainot pamata prasības pret tiem (ka tie ir pilnīgi, loģiski, brīvi no nepareiziem motīviem un ilgtermiņā kalpo kā citu, tā arī manām interesēm), mums ir iespēja mainīt savus uzskatus.

    Pasaulē notiek vārdu karš, bet mums ir pieejami gana daudz faktu un liecību, lai mēs varētu zināt, kam ticēt un nekļūdīties. Es tam ticu.
                                                             Bils Moldins, grāmatizdevējs un misionārs