Veidot atmiņas bērnu nama bērniem. Saruna par viesģimenēm.

   Viesģimene ir ģimene, kas veido attiecības ar kādu no institūciju bērniem, kā saka tautā, bērnunama bērniem. Tā kļūst par sava veida uzticības personu. Tas nozīmē, ka brīvdienās, svētku dienās, brīvlaikos bērni laiku pavada kopā ar šo ģimeni. Konkrēta uzstādījuma nav – jūs dienu varat pavadīt, kopā aizbraucot uz Zooloģisko dārzu, slidojot, pastaigājoties gar jūru un vakarā bērnu aizvest atpakaļ uz bērnunamu. Ja jūtat, ka kontakts sāk veidoties un drošība ir gan jums, gan bērnam, varat veidot attiecības tālāk. Tas nozīmē, ka varat paņemt bērnu pie sevis arī sestdien, svētdien, skolas brīvlaikos. Ja Bāriņtiesā nokārtosiet viesģimenes statusu, jums izsniegs viesģimenes apliecību, ar kuru varēsiet doties uz bērnunamu un tikties ar bērniem. Protams, bērnam vispirms pavaicā, vai viņš vēlas viesoties kādā ģimenē, jo ir daudz bērnu, kuri to nevēlas. Tam ir daudz iemeslu, piemēram, savā ģimenē gūtas nopietnas emocionālas traumas vai arī bērns pabijis vairākās audžuģimenēs, kur pieredze bijusi ļoti neveiksmīga. Bērni līdz desmit gadu vecumam ļoti grib ģimeni!

  Protams, ja kontakts izveidosies, šķiršanās būs grūta, bet viennozīmīgi viesošanās ģimenē bērnam nāk par labu, jo dod citu pieredzi – viņš redz, kādas ir normālas ģimenes attiecības, kas ir pilnīgi pretējas tam, ko viņš savā līdzšinējā mūžā piedzīvojis bioloģiskajā vai citās ģimenēs. Šīs attiecības būs pilnīgi pretējas tām, kādas ir bērnunamā, jo tur bērniem nav vienas uzticības personas. Bērnunamā viņi vairāk dzīvo savās attiecībās un pieaugušie savās, un tilts no vienām uz otrām attiecībām ir ļoti, ļoti vājš. Kadru mainība iestādēs ir liela – gada vai divu gadu laikā nomainās apmēram 60% darbinieku, kas bērnam ir ļoti traumējoši.

  Pavadot laiku ar šiem bērniem, nav jādara nekas īpašs. Jums ir jūsu ģimenes tradīcijas, savi mazie prieki, savas mazās bēdas, savas intereses un jūs tajās iesaistāt bērnu. Būs brīži, kad bērni vienkārši skatīsies, un jūs sapratīsiet, ka tas, ko jūs darāt, bērnam ir kaut kas nepazīstams. Tad mazais jāiedrošina un jāparāda, ka arī tā var pavadīt brīvo laiku. Man bērnunama bērni šķiet ļoti interesanti. Desmitgadīgs bērns var uzdot jautājumu, ko parasti vaicā divu gadu vecumā. Tas parāda, kāda traģika slēpjas viņu dzīvē. Ja mēs savus vai draugu bērnus, krustbērnus uz akvaparku varam atļauties aizvest vienreiz vai divreiz gadā, šie bērni akvaparkā vai citās publiskās atrakcijās būs bijuši vairākkārt. Ja bērnu vedam uz mājām, varbūt ir vērts padomāt, ko viņš vēl nav redzējis. Varbūt ar bērnu vienkārši jāpavada laiks divatā, jo viņi ļoti daudz laika pavada barā, bet jebkuram cilvēkam nepieciešamas vientulības stundas – pabūt ar kādu, bet ne barā. Braukt ogās, sēnēs. Sākotnēji bērnam ir iekšēja prasība pēc bara, bet ar laiku viņš saprot, ka reizēm ir labi būt vienam un satikties pašam ar sevi un ar ģimeni, kas ir blakus. Bērniem tas patīk. Zinu, ka daudziem cilvēkiem gribas palīdzēt, bet ir iekšējas bailes, reizēm stereotipiska domāšana. Ja mēs bērnu vienkārši ņemam un atvedam mājās, iepriekš nebūvējot iedomu pilis par to, ko bērns izdarīs, bet, gan, domājot par to, lai viņš justos labi, tad vajadzētu izdoties.

  Ko bērnu nama bērniem varam mācīt par Dievu? Bērnunama bērniem ir ļoti grūti ticēt Dievam tā iemesla dēļ, ka vecāki viņus ir atstājuši. Viņi vēl nedomā tādās kategorijās, kā ir rakstīts Bībelē, – ka tēvs un māte atstās, bet Dievs nekad neatstās. Jūs ar savu dzīvi un savu pieredzi, ar savu izturēšanos pret bērnu varat parādīt Dieva tēla līdzību sevī. Ja jūs vairāk uzsvērsiet to, kas šajos bērnos ir labs, – Dieva tēla līdzību viņos, ja tik daudz neieciklēsieties uz to, kas viņos ir slikts, - tas būs ceļš, kā satuvināties, un šis ceļš viennozīmīgi vedīs tuvāk Dievam. Tas prasa daudz saprašanas, pacietības, un mums pašiem ir jābūt skaidrībai par motivāciju, kāpēc mēs to darām. Ja gribam palīdzēt, centrā būs bērns, nevis mūsu ambīcijas. Bērnam ir vajadzīga sapratne. Vienmēr jāatceras, ka bērni mums nepieder – ne mūsu pašu bērni, ne citu cilvēku bērni. Viņiem ir savs ceļš ejams. Tas ir Dieva nolikts ceļš. Mēs esam palīgi, blakus gājēji, bet bērns pats veidos savas attiecības ar Dievu.

  Arī man personīgi bijušas ļoti sarežģītas attiecības ar Dievu šī paša iemesla dēļ – bērnunama pieredze, mamma atstājusi, tēva vietā tikai svītra... Kā lai notic, ka kādam Debesīs kaut kas rūp? Un tikai tad, kad redzēju, ka baznīcā ir cilvēki, kuri dara to, ko runā, ka viņiem ir beznosacījumu mīlestība, kad tiek akcentēta bērna vērtība, bet ne sliktā uzvedība, tas ļoti palīdzēja. Tas ir kristīga cilvēka resurss. Protams, kristīgam cilvēkam ir grūti pieņemt, ja bērns dzer, pīpē, viņam ir tieksme pagaršot narkotikas, bet vienmēr jāsaprot – ja bērns pirmo cigareti pagaršojis piecos, sešos gados, tā ir jāuztver kā slimība. Ar to var cīnīties tā, ka parādām citu ceļu, jo viņi šādi kompensē savas emocionālās vajadzības. Nav teikts, ka visi pīpēs, visi dzers vai darīs sliktas lietas. Tas būs atkarīgs no viņu pieredzes. Tas, ko bērns piedzīvojis divu, trīs vai četru gadu vecumā, kaut kad pusaudža gados nāks ārā. Ar to, ka mēs cilvēkam kaut ko atņemam, mēs situāciju nerisinām. Vienmēr jādomā, ko varam ielikt vietā. Aizvietot šīs lietas ar ticību Dievam ir visaugstākais un cēlākais mērķis, uz kuru varam iet, bet līdz tam jādomā, kuras starpposma lietas ir piemērotākas – sporta veids, aizraušanās, foršas, jaunas attiecības. Tukšuma vietā noteikti jānāk kaut kam citam. Melošana, zagšana ir kompensatori emocionālam badam. Kamēr bērns šo emocionālo badu nepiepildīs, tikmēr melošana un zagšana turpināsies. Arī psihologi uzsver, ka šīs divas darbības norāda uz emocionālo badu. Melošana arī var nozīmēt to, ka iestāžu bērni netic cilvēkiem, viņi grib izskatīties labāki. Ja viņi jūsu ģimenē jutīsies labi un mīlēti, tad melošana var pat pastiprināties, jo viņi gribēs atstāt vēl labāku iespaidu, lai jūs viņu neatgrūstu. Vienmēr vajag censties saprast, kāpēc bērns tā teica. Kad bērni pilnībā sajutīsies droši jūsu klātbūtnē, tad viņi arī runās patiesību. Un tad, kad bērns apzināsies, ka ir sasniegta zināma drošības pakāpe, viņš par sevi sāks stāstīt sliktas lietas. Tādā brīdī nevajag šausmināties, bet teikt: „Paldies Dievam, viņš man beidzot uzticas!” Jūs viņam varēsiet palīdzēt tikai tad, kad zināsiet, kas ar šo bērnu noticis. Kristīgam cilvēkam talkā nāk lūgšana. Būs reizes, kad nezināsiet, ko darīt. Lūdziet kopā ar draudzi. Esmu novērojusi, ka kristieši mazāk iesaistās institūciju bērnu dzīvē, tāpēc, ka viņiem vairāk piemīt stereotipiska domāšana, ir lielas bailes no bērnu sliktajām īpašībām. Bet vajag saprast – bērni, kuri dara sliktas lietas, vēl cīnās. Diemžēl apstākļi viņu dzīvēs bijuši tādi, ka ir jācīnās ar šādiem līdzekļiem. Tie, kas sēž stūrītī un neko nedara, jau ir salauzti. Mēs varam parādīt attiecību modeli, kurā ir savstarpēji mīlošas attiecības, kur cilvēki cits uz citu nebļauj, kur viss tiek risināts mierīgi. Kur lūgšana Dievam ir organiska dzīves sastāvdaļa. Un tieši brīžos, kad bērns lūdz, mēs varam dzirdēt, kas viņam ir patiesi svarīgs. Bērni paši pasaka priekšā, kas viņiem ir vajadzīgs. Jautājums ir – vai mēs to spējam sadzirdēt un ieraudzīt?

  Bērnunama bērni ir bez vainas vainīgie. Ir tāds teiciens: „Lai ļaunums svinētu uzvaru, daudz nevajag, – tikai, lai labie neko nedarītu.” Ir viegli izlikties, ka mēs pasauli neredzam, lai nesasmērētos, bet dzīve ir jādzīvo tā, lai par to varētu uzrakstīt grāmatu. Es par katru savu bērnu varētu uzrakstīt romānu. Par savu ģimeni – veselu seriālu. Ja tu norobežo sevi no pasaules, ko tu atstāsi aiz sevis? Patiesi svētam un kristīgam cilvēkam ir jādara vairāk nekā visiem citiem kopā. Bībelē ir visa buķete – dēmonu apsēstie, spitālīgie, psihiski slimie, ielu staigules. Kristus bija viņu vidū, bet palika tīrs. Nebaidīsimies nosmērēties. Šie cilvēki gaida, lai kāds viņiem pievērstu uzmanību. Man reizēm rodas jautājums – kas ir jāizdara ar sievieti, lai viņa pamestu bērnu? Viņa izgājusi cauri ellei. Tāpēc es vienmēr mācu viesģimenēm un audžuģimenēm – neaiztieciet šo bērnu vecākus! Ne mums spriest tiesu, mēs nezinām, ko šie vecāki pārdzīvojuši. Ja mēs savas dzīves laikā varam caur šiem bērniem pieskarties viņu vecākiem, tas būs dziedinoši. Smagas izvēles cilvēki bieži izdara aiz ļoti liela izmisuma un bezcerības. Pati esmu augusi un redzējusi, kā šie cilvēki par tādiem kļūst. Man vienmēr gribas ticēt, ka labais vēl ir palicis un caur bērniem viņiem ir atgriešanās ceļš.

  Viens no populārākajiem jautājumiem ir – vai šiem bērniem nav slikti, ka mēs viņus ņemam un pēc tam vedam atpakaļ? Dažkārt pavisam, dažkārt apsoloties atgriezties pēc nedēļas vai divām. No bērna viedokļa skatoties, kaut arī tas ir sāpīgi, apziņa bērnam, ka būs kāds, kas atnāks pēc nedēļas, pēc divām, un viņš atkal varēs pavadīt laiku kopā ar šo cilvēku – tā ir cerība, un viņš gaida. Varu izstāstīt piemēru no savas ar leikēmiju slimās audžumeitas dzīves. Pusgadu viņa pavadīja slimnīcā un pusgadu izolatorā bērnunamā. Viņa slimnīcā bija nodaļā, kur bērni bieži mira, īpaši atstātie, bērnunama bērni. Pie viņas divreiz nedēļā sāka nākt pareizticīga krievu sieviete. Tajā laikā personāls ar bērniem negāja pastaigās. Sieviete atnāca ciemos, atnesa meitenei skābu gurķi ar rupjmaizi un tad viņas gāja staigāt. Meita atceras, ka neko nesaprata no tantes teiktā, bet viņas izstaigājās. Pēc tam meitene gaidīja, kad atkal tantīte atnāks. Viņa bija aizvedusi meiteni arī uz baznīcu. Meitai tagad ir 25 gadi, un viņa joprojām to atceras. Ja nebūtu šīs krievu sievietes ar gurķu maizi, viņai vispār nebūtu atmiņu par šo periodu. Ja skatos no savas pieredzes, man nav atmiņu – no divu līdz septiņu gadu vecumam ir pilnīgs tukšums. Un mēs šo tukšumu varam aizpildīt.

Ar Āriju Martukāni, profesionālās audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāju, 10 bērnu un audžubērnu mammu sarunājās Vēsma Sandberga,
Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem valdes priekšsēdētāja
Bāreņu svētdienas Latvijā organizētāja