piektdiena, 2014. gada 28. novembris

My Latvia and our responsibility

The lake most blue of them all is ours
And the reddest field of rye

The whitest birch grove

The blackest loaf of dark bread

The sky most holy

Because God has given us his most beautiful land

(Poet Laimonis Vāczemnieks)

  November has begun with a beautiful fog and it is the month of the year when the independence of Latvia is celebrated. I believe we could simply call it Latvia's birthday. This is the time when the willingness to ponder questions about Latvia's independence, patriotism and national identity are in the air. Over the course of this article I will be sharing my insight concerning the above mentioned questions and as well briefly touching the opinions of other Christians on these topics. 
 
    Before sharing my insight on patriotism, please let me share my personal journey or my story of the way patriotism was born within me.
    I remember that I felt myself a patriot already in my childhood which was passed during the time when Latvia regained its independence. There were barricades, a stronghold around the government buildings in Riga. I believe that childhood impressions have the most lasting impact on the person and in shaping his or her personality. 
 
    When I was in primary school I lived in Kengarags. At that time it seemed to me that everyone around me were speaking in Russian. Often times I felt that the only ones speaking in Latvian were the anchor on the Panorama news and our next-door Latvian neighbors. It was around year 1990 when Latvians in their own country were almost a minority. What was it that I was thinking about in primary school? My classmates (boys) would from time to time get into a fight and this is what I thought about, “Why is it that Latvians are fighting against Latvians? We are one nation after all and we all ought to live in peace.” A child's reasoning … But what can the adults learn from this – the nation's common interests should be placed above different opinions, personal ambitions and envy, be it politics or another field. 
 
     At school I was very fond of history. Thanks to that interest I am very good at Latvia's history and geography. I believe the interest in one's nation (or the particular district they are from) is a way how everyone can strengthen one's love and respect for their native land. 
 
     To sum up all this I can say that I see Latvia as a precious treasure. I am one of those who thinks that to us as Latvians and those of Latvia this country is a gift from God that needs to be protected and taken care of. God has entrusted us with this particular territory on the face of the earth. To Germans He has given Germany, Ukrainians – Ukraine, Russians – Russia. But to us Latvians it is Latvia and we sing and pray about it in our national anthem “God bless Latvia.”
When I became a Christian I started thinking how to substantiate patriotism and feeling of national belonging from a Christian point of view. Would it be a task entrusted to Christians from God? 
 
     From what is written in the Holy Scriptures we can conclude that God is the one who gives people territories and countries. To the Jews He gave the Promised land (today known as the state of Israel) from the Mediterranean Sea to the Jordan river. To Latvians God has given Latvia from the Baltic sea to the Zilupe river. The country Latvia, our land, nation and the language are God's given treasures.

     God in the Bible has revealed that He is the creator of all the people and all that exists. In the book of Genesis the grand story of creation ends with the following words, “So the heavens and the earth and everything in them were completed.” (Genesis 2:1, NirV) God is also the creator of nations and he marks the boundaries to where they should live. The apostle Paul testifies of that in his famous speech to the people of Athens, “From one man he made all the people of the world. Now they live all over the earth. He decided exactly when they should live. And he decided exactly where they should live.” (Acts 17:26, NIrV). However evangelist John wrote of God's love saying, “For God loved the world so much that He gave His one and only Son. Anyone who believes in him will not die but will have eternal life.” (John 3:16, NirV) God loves the world, including every individual, nation and nature that encloses all of God's creation and order. God holds dear to His heart every nation and the national heritage of those nations – the language, cultural values, their uniqueness and the common historical memory. God loves giving gifts. A gift is the way God shows the power of His love. I believe that national belonging, language, cultural heritage are gifts that we as a nation before God should take care of and pass on to the next generations of our nation. 
 
      But what about a national state, the republic of Latvia where Latvians are the core nation? Is it a must to have a national state in order to speak in Latvian and guard our national identity and with that live through the years in honor of God? I do not like to ask such questions and I am willing to see it as a waste of time, but such questions are prone to pop up in public discussions. How to answer? The flow of history indicates that for us as nation to blossom in unity and have our own language and culture we need an independent state. That is the necessary precondition. One can say that during the Soviet times when Latvia was occupied many things were free. But what's the use if a person for expressing his or her opinion could have been put into prison, a mental hospital or deported. I have heard stories where, for example, students who were attending church where put to shame in front of the whole class.
Today it is very important to strengthen our common will of the state. “Will of the state” has a spiritual value and its meaning has been very much emphasized in the preamble of the Constitution of the Republic of Latvia by its author Dr. iur. Egils Levits. I believe the way we can strengthen our nation's will of the state is convincing ourselves that our independent Republic of Latvia despite its many flaws is the best that could have happen state wise. We can be grateful to God for His presence in the course of our dramatic history. Latvia did not form on its own and it was not given to us by another secular power. On the contrary – Latvia was won by the bravery of our soldiers and the self-denial of the statesmen. The proclamation of independence in 1918 was a very bold move and a leap of faith. I see it as a work done under God's covering. Latvia's independence is God's grace to us – then and now, too. At that time other nations such as Ukraine and George of the collapsed Russian empire were proclaiming their independence. However they were not able to protect their independence against the “restart” version of the Russian empire – the USSR. Let us give thanks to God for the fact that Latvia's independence is God's given condition so that our nation's language and values would not be oppressed, but could freely flourish throughout the ages. The purpose of our nation is well put into words in the preamble of the Constitution of the Republic of Latvia, “The State of Latvia, proclaimed on 18 November 1918, has been established by uniting historical Latvian lands and on the basis of the unwavering will of the Latvian nation to have its own State and its inalienable right of self-determination in order to guarantee the existence and development of the Latvian nation, its language and culture throughout the centuries, to ensure freedom and promote welfare of the people of Latvia and each individual.” [1]

     “For God so loved the world …” We are too invited to share God's love and love our native land and our state.
Minister Dr.Theol. Guntis Kalme in his books speaks a lot about Christian patriotism and invites to reflect on the importance of home-consciousness on the way to Christian patriotism. The love towards our home and the native land are the contents of Christian patriotism. A house is the one place we make most personal by living in it and letting it is sustain us. However our home is also a part of something bigger – our native land.[2] 
 
   In 2014 a book by Pope John Paul II “Memory and Identity” was published in Latvian. It contains Pope's reflections on the love towards one's nation and patriotism. John Paul II speaks of the idea of “fatherland”. The name “fatherland” is connected to the meaning of the word “father”. The author points to the significance of the parents in shaping feeling of belonging to ones fatherland. From them (our parents) we inherit first our life and then all the rest that links us to the community. As the Pope has stated, we receive the totality of the blessings. The fatherland, our state is treasure we inherit from our ancestors. 
 
     Both Guntis Kalme and John Paul II believe and stress that the motivation for Christians to be patriots and be responsible citizens is right here. The fourth commandment speaks of it, “Honor your father and mother. Then you will live a long time in the land the Lord your God is giving you.” (Exodus 20:12, NirV) John Paul II reminds us that our duty is to respect our father and mother. “We ought to honor our parents because they are God's, our Creator's representatives. By giving us life they have participated in the mystery of creation and therefore worthy of our respect, similar to the one given to God the Creator. Patriotism is a similar attitude but towards our fatherland, which is each individual's true Mather. The spiritual heritage we receive from our father and mother and it is the foundation for respect. Being a patriot means loving everything about the fatherland – its history, traditions, language and the nature. It is also love towards the folk art of the fellow countrymen.” [3]

Latvia today and my responsibility
       If we recognize ourselves as patriots, then our next step is to think about what I can personally do to support my fatherland today and how to help shape its future tomorrow and help my nation.
     Christians are citizens of two kingdoms. They by the love of God and faith in Lord Jesus Christ belong to the kingdom of heaven. But here on earth, in our country Latvia, we are citizens of a secular state. Of this we are reminded by a German journalist Peter Hahne in his book, “Taking Care of City's Wellbeing” [4]. He stresses that Christians need to participate in the life of a democratic state. I agree with that and I believe that not one Christian is called to underestimate their abilities and duty to be a responsible and active citizen of Latvia. 
 
     Bible teaches us to obey rulers and authorities of one's country. The words said to the religious leaders by Jesus, “Give to Caesar what belongs to Caesar. And give to God what belongs to God” (Mark 12:17, NirV) can be related the ruler and authorities of Latvia. 
 
     With the order “give to Caesar” Jesus says that we are fulfilling the duty of a citizen – by paying taxes, attending elections, by showing interest it what is going on in our country and by not being indifferent. Instead of a Caesar we have a legislative power which is elected in a democratic way. I would like to point out some very important areas where the participation of Christians is essential. 
 
Elections.
      Participating in elections after coming of age is a must. It is important to give one's vote to candidates and political powers who have not violated Christian principles in their work and who support traditional values – a natural family, marriage as a unity between a man and a woman, child raising according to the laws of God or the nature. It is also important that the candidates are loyal to the basic values of Latvia and the interest of Latvia's nation.

Supporting Latvia's core values.
      Latvia is the only country in the world where Latvians are the core nation. It is a country where the Latvian language, culture and values can exist. An important task for each of us is to enable foreigner integration and their loyalty towards Latvia. First of all, we should proudly bear a heritage entrusted to us by God – our Latvian identity and our national values. Second of all, we ought to speak Latvian in Latvia and with a smile on our faces. 
 
Social and political activity.
      Christian minded people should be participating in solving various issues of secular nature. That is being done in each person's professional career. But I also invite not to underestimate a possibility to participate in different none-profit organizations. Another way is organizing events where questions important to the nation and the country are touched upon. An example could be an initiative that invites young people to avoid smoking and focus on eating healthy
 
      The politics is also a field for Christians.[6] People known to me to have chosen this path are members of the parliament Inga Bite and Einars Cilinskis. Peter Hahne writes, “If the politics are people oriented, it is obvious that Christians should be participating. Politics are about serving people.” [7] He is quoting a German politician Horst Waffenschmidt, “To me serving in politics is all about Jesus Christ's invitation for us to love God and our neighbor.” [8] Could there be a better motivation?

Honoring life.
    Christian minded people should stand for God given and Bible based values towards person's life. It is a deep respect to life from the moment of conception. Abortion, experiments on cell level and artificial in vitro fertilization (IVF) all are against the Christian ethics and even against the life ethics of secular logic. 
 
About the value of family.
       A family is the foundation of our country and our nation. Thanks to families with strong sense of national belonging we still have a nation that has survived through the ages. I know that many of us have not been raised in harmonious families. Many have faced the hurt of a broken family. However in our faith to the Good News God invites us to be shaping our personality – our body, soul and spirit – until the time we meet the person with whom we will be building our own family. Today we desperately need testimonies from wives and husbands about the kind of love that conquers difficulties. It is important for the youth to know that it is worth to set a goal and make this promise, “I will do all that I can to have a marriage that lasts a lifetime.” One of the greatest tasks for the believers is to testify of God's vision for the union of a man and a woman in a marriage
 
About the education and calling in life.
      It doesn't really matter where one is working or what he or she is studying. They are still able to fulfill their tasks by praying that whatever they do it honors God. Bathe your every step in prayer, “Jesus, this preparation for the exam is for you.” It doesn't matter if it is a chemistry or a music exam. If you are not sure what your calling is while you are still studying, do not be afraid to experiment and try out as many different fields as possible. Enroll in the self-government or help organize different projects. That will enhance your personal growth
 
     For example I used to be quite bashful and was not into organizing events. It went like this – I was invited to participate in the self-government of the students of the Latvian Academy of Music. I thought to myself, “Why not?” Working there together with my colleagues made me love to brainstorm and execute different ideas. It was around the same time I became a Christian. My experience at the self-government helped me discover talents and opportunities unbeknownst to be before
 
     To know Latvia. Latvia is a miracle created by God and shaped by its people. Go on a tour around Latvia and get to know its cities, country side and its nature. I am myself very enthusiastic about discovering Latvia. I have been on various bike trips all through high school and university
 
     Out of respect towards the heritage given to us by our ancestors – an independent state of Latvia, our responsibility is to know the history of Latvia. Books are not always easy and fun to read, but we all can pay a visit to the War museum, Occupation museum or other museums. Or you could learn more about the time when Latvia regained its independence. A good source on the Internet is http://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa. Your parents and grandparents could tell you about this time as well. 
 
     It is also important to acquaint one self with Latvia's cultural values. A good way to begin would be learning about the cultural canon of Latvia or in other words – Latvia's most significant cultural values (http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/).

     In the conclusion I would like to wish you, readers, a beautiful and spiritually filled month of Latvia's birthday. May God lead us and strengthen us in our faith, hope and love. God bless Latvia! 
 
Mg. art. Jurģis Klotiņš
Musician, organizer of cultural events, socially active and Christian-minded patriot of Latvia
Riga, November 2, 2014







[3] Jānis Pāvils II. Atmiņa un identitāte.KALA Raksti. Rīga, 2014.70. – 71. lpp.
[4]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008
[5]P. Hāne. 33. lpp.
[6]Manas sarunas par politiku kristīgā vidē rāda, ka svarīgi ir izprast baznīcas un valsts šķirtības principu, kas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Par to detalizēti var izlasīt: “Balodis, Ringolds. 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri VIII Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis, 2011.”
[7]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008, 31. lpp.
[8]turpat

otrdiena, 2014. gada 11. novembris

Mūsu Latvija un mana atbildība







Mums ticis viszilākais ezers
Un rudākais rudzu lauks.
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debess jums,
Jo savu visskaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.
Laimonis Vāczemnieks


      Ar skaistu miglu ir sācies novembris – mēnesis, kura laikā ir arī Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena. Domāju, ka varam to vienkārši un mīļi saukt arī par Latvijas dzimšanas dienu. Tagad ir laiks, kad gaisā ir jūtama noskaņa, kas aicina pārdomāt jautājumus saistītus ar Latvijas neatkarību, pilsonisku patriotismu un nacionālo identitāti. Raksta gaitā es dalīšos savās pārdomās par šiem jautājumiem un īsumā aplūkošu citu kristīgi domājošu cilvēku viedokļus par šīm tēmām. 

      Iesākot pārdomas par patriotisma nozīmi, es vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē jeb savā stāstā par to, kā patriotisms veidojās manī.

      Es atceros, kā Latvijas patriots jutos jau bērnībā, kas pagāja laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Atceros barikādes, nocietinājumus ap tagadējo Saeimas namu, Ministru kabinetu. Ticu, ka bērnības iespaidi vienmēr atstāj paliekošus nospiedumus cilvēkā un viņa personībā.


      Sākumskolas laikā dzīvoju Ķengaragā. Man likās, ka apkārt uz ielas visi runā krieviski. Brīžiem šķita, ka vienīgie, kas runā latviski ir „Panorāmas” diktore runā latviski un mūsu kāpņu telpas latviešu kaimiņi. Tas bija ap 1990. gadu, un tolaik latvieši savā valstī bija gandrīz minoritāte. Kādu savu iekšējo domu es atceros no sākumskolas laika? Mani klasesbiedri puikas šad un tad sakāvās, un es tad domāju apmēram tā: “Kāpēc ir tā, ka latvieši kaujas ar latviešiem? Mēs taču esam viena tauta un vajadzētu draudzīgi dzīvot.” Nu, tādas bērna pārdomas. Bet no tām var mācīties pieaugušie – tautas kopējās intereses vienmēr ir jāstāda augstāk par viedokļu atšķirībām, personiskām ambīcijām un skaudību, vai tas būtu politikā vai cita līmeņa vietā.

      Skolā man ļoti interesēja vēsture. Pateicoties tam, labi zinu Latvijas vēsturi un arī ģeogrāfiju. Es uzskatu, ka interese par savas valsts, sava novada vēsturi ir ceļš, kā ikviens var stiprināt dzimtenes mīlestību un cieņu pret valsti.

      To visu kopā saņemot, varu teikt, ka izjūtu Latviju, mūsu valsti, kā dārgu vērtību. Un esmu tajās domās, ka mums, latviešiem, un visiem Latvijas piederīgajiem tā ir kā dārga Dieva dāvana, kas jāsargā un jākopj. Dievs mums ir uzticējis tieši šo vietu uz zemes. Vāciešiem viņš ir devis Vāciju, Ukraiņiem – Ukrainu, Krieviem – Krieviju. Taču mums, latviešiem, tā ir Latvija, par ko mēs himnā dziedam un lūdzam “Dievs, svētī Latviju”.

      Kad kļuvu kristietis, sāku domāt par to, kā pamatot patriotismu, nacionālās piederības apziņu no kristīgā viedokļa. Vai tas ir Dieva uzticēts uzdevums kristiešiem?

      No Svēto Rakstu konteksta varam secināt, ka Dievs ir tas, kurš tautām dod zemes un valstis. Ebreju tautai viņš deva Apsolīto zemi no Vidusjūras līdz Jordānai, ko šodien sauc par Izraēlu. Latviešiem Dievs ir devis Latviju no Baltijas jūras līdz Zilupei. Latvijas valsts, mūsu zeme, tauta un valoda ir Dieva dotas vērtības.

      Dievs ir atklājis Bībelē, ka Viņš ir visu cilvēku un visa, kas pastāv radītājs. 1. Mozus grāmatas lielais Dieva radīšanas stāsts noslēdzas ar vārdiem “Un tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. (1Moz 1:31) Dievs ir arī visu tautu radītājs, un Viņš noliek robežas, kur tautām dzīvot. Apustulis Pāvils to apliecina savā slavenajā uzrunā atēniešiem: “No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot” (Apd 17:26–28). Savukārt evanģēlists Jānis liecina par Dieva mīlestību, rakstot: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:16). Dievs mīl pasauli – katru atsevišķo cilvēku, katru tautu, dabu, kas ietver visu Dieva radību un kārtību. Dievam dārga ir katra tauta, un katras tautas nacionālais mantojums – valoda, kultūras vērtības, īpašā savdabība, kopīgā vēsturiskā atmiņa. Dievam patīk dāvināt. Dāvana ir Dieva mīlestības spēka apliecinājums. Es uzskatu, ka nacionālā piederība, valoda, kultūras mantojums arī ir dāvanas, ko katra tauta, katras tautas piederīgais Dieva priekšā ir aicināts kopt un nodot tālāk savas tautas nākamajām paaudzēm.

      Taču kā ir ar valsti, ar nacionālu valsti, ar Latviju, kur latviešu nācija ir pamatnācija? Vai noteikti ir nepieciešama nacionāla valsts, lai runātu latviski un saglabātu savu nacionālo identitāti un ar to Dieva godam dzīvotu cauri laikiem? Man nepatīk uzdot šādu jautājumu un labprāt to uzskatu par bezjēdzīgu, bet sabiedriskās diskusijās tas mēdz uzpeldēt. Kā atbildēt? Vēstures gaita liecina, ka mūsu tautai tikai un vienīgi sava neatkarīga valsts var dot labākos apstākļus vienotas latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanai. Var jau sacīt, ka Padomju okupācijas laikā daudz kas bija bez maksas. Bet ko tas līdz, ja cilvēkus par brīvi izteiktiem uzskatiem varēja ielikt cietumā, psihiatriskajā slimnīcā un izsūtīt uz spaidu darbiem. Esmu dzirdējis stāstus, ka, piemēram, skolēnus, kas gāja uz baznīcu, kaunināja publiski klases priekšā.

      Šodien ir svarīgi stiprināt mūsu kopējo valstsgribu. “Valstsgriba” ir garīga vērtība, kuras nozīmi īpaši ir uzsvēris mūsu valsts Satversmes preambulas idejiskais tēvs Dr. iur. Egils Levits. Es uzskatu, ka ceļš, kādā varam stiprināt mūsu tautas valsts gribu – pārliecību, ka mūsu neatkarīgā Latvijas Republika, neraugoties uz daudziem trūkumiem, ir labākais, kas ar mums valstiskā ziņā ir noticis – ir pateicība par Dieva apredzību mūsu dramatiskajā vēsturē. Latvija neradās pati no sevis un to neviena laicīga vara mūsu tautai neuzdāvināja. Latvija tika izcīnīta ar karavīru drosmi un valstsvīru pašaizliedzību. Neatkarības proklamēšana 1918.gadā bija liela uzdrošināšanās un ticībā veikta rīcība. Es uz to raugos kā uz darbu Dieva apredzībā. Latvijas neatkarība ir Dieva žēlastība – toreiz un arī tagad. Tolaik arī citās sabrukušās Krievijas impērijas zemēs tautas pasludināja neatkarību – Ukrainā, Gruzijā. Taču tām neizdevās brīvību nosargāt pret Krievijas impērijas “restart” versiju PSRS. Pateiksimies Dievam par to, ka mūsu Latvijas neatkarība ir Visvarenā Dieva, Debesu Tēva doti apstākļi, lai mūsu tauta ar savu valodu un vērtībām netiktu nomākta, bet varētu brīvi turpināties cauri laikiem.Mūsu valsts mērķis ir labi izteikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[1]

      “Jo Dievs tā pasauli mīlēja…”. Arī mēs esam aicināti piedalīties šajā Dieva mīlestībā un mīlēt savu tēvzemi un valsti.
      Mācītājs Dr. Theol. Guntis Kalme savās grāmatas daudz runā par kristīgu patriotismu un aicina pārdomāt, kāda nozīme ir māju apziņai ceļā uz kristīgu patriotismu. Māju un dzimtenes mīlestība ir kristīgā patriotisma saturs. Māja ir tā vieta, kuru mēs padarām par vispersoniskāko, to apdzīvojot, un kura uztur mūs. Taču māja ietilpst arī lielākā kopienā dzimtenē.[2]

      2014. gadā latviski klajā nāca pāvesta Jāņa Pāvila II grāmata “Atmiņa un identitāte”. Tajā ir apkopotas pāvesta Jāņa Pāvila II pārdomas par dzimtenes mīlestību un patriotismu. Jānis Pāvils II runā par jēdzienu “tēvzeme”. Vārds “tēvzeme” saistīts ar nozīmi, kāda ir vārdam “tēvs”. Autors norāda uz vecāku nozīmi tēvzemes piederības apziņas veidošanā. No viņiem mēs saņemam mantojumā vispirms dzīvību, tad visu, kas mūs veido piederīgus mūsu kopienai. Kā saka pāvests, mēs saņemam “labumu kopumu”. Tēvzeme, valsts ir vērtība, ko saņemam mantojumā no mūsu senčiem.

      Jau Guntis Kalme uz to atsaucas un arī Jānis Pāvils II uzsver, ka ticīgiem cilvēkiem pamatojums patriotismam un atbildībai pret savu valsti nav tālu jāmeklē. Par to runā 4. bauslis: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2Moz 20:12) Jānis Pāvils II atgādina, ka mēs tiekam aicināti uz godbijības – pietas – pienākumu pret tēvu un māti. “Mums vecāki jāgodā, jo viņi mums ir Dieva, Radītāja, pārstāvji. Dodot mums dzīvību, viņi piedalījušies radīšanas noslēpumā, tāpēc ir pelnījuši godbijību, kas līdzīga tai, kādu izrādām Dievam, Radītājam. Patriotisms ietver līdzīgu iekšēju attieksmi pret tēvzemi, kura ir ikviena cilvēka patiesā māte. Garīgo mantojumu, ar kuru mūs apveltī tēvzeme, mēs saņemam no tēva un mātes; un tas ir pamats, lai mūsos veidotos pietaspienākums. Patriotisms nozīmē mīlēt visu to, kas attiecas uz tēvzemi, - mīlēt vēsturi, tradīcijas, valodu, dzimtās zemes dabu. Tā ir mīlestība arī pret savu tautiešu daiļradi – viņu gara augļiem.”[3]

Latvija šodien un mana atbildība

      Ja apzināmies sevi kā patriotus, tad nākamais solis ir domāt, kā es personīgi varu atbalstīt savu tēvzemi šodien, kā varu veidot tās nākotni, palīdzēt savai tautai.

      Kristieši ir divu valstību pilsoņi. Viņi, pateicoties Dieva mīlestībai un ticībai Kristum, pieder Debesu Valstībai. Taču te, uz zemes, mūsu valstī Latvijā, mēs esam arī laicīgas valsts pilsoņi. Par to atgādina vācu žurnālists Pēters Hāne grāmatā „Rūpējieties par pilsētas labklājību”[4], uzsverot, ka kristiešiem ir jāpiedalās demokrātiskas valsts dzīvē.[5] P. Hānes rakstītais man ir tuvs, jo es ticu, ka neviens kristietis nav aicināts mazvērtēt savas iespējas un pienākumu būt domājošam un arī rīcībā aktīvam Latvijas pilsonim.

      Bībele mums māca attiekties atbildīgi pret to laicīgās varas kārtību, kāda mūsu zemē ir iedibināta. Jēzus sacītos vārdus,"tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder(Marka 12:17)”, var attiecināt arī uz demokrātisko pārvaldes iekārtu mūsu valstī.

      Ar pavēli „dodiet ķeizaram” Jēzus saka, lai mēs izpildām pilsoņa pienākumu – gan maksājam nodokļus, gan piedalāmies vēlēšanās, gan interesējamies par sabiedrībā notiekošo un neesam vienaldzīgi. Ķeizara vietā pie mums ir vēlēta likumdevēja vara, kuru mūsu pienākums ir ievēlēt demokrātiskā ceļā. Vēlos īpaši norādīt uz dažām svarīgām jomām, kuros kristiešu līdzdalība būtu ļoti nepieciešama.

      Vēlēšanas. Piedalīties vēlēšanās pēc 18 gadu vecuma ir tāds kā pilsoniskais minimums. Svarīgi arī balsot par tādiem kandidātiem un politiskajiem spēkiem, kuri nav pārkāpuši kristīgus principus savā darbībā un kuri iestājas par tradicionālajām vērtībām – dabīgu ģimeni, laulību kā vīrieša un sievietes savienību, bērnu audzināšanu saskaņā ar Dieva vai dabas likumiem. Svarīgi, lai kandidāti būtu lojāli Latvijas pamatvērtībām un latviešu tautas interesēm.

      Iestāšanās par Latvijas pamatvērtībām. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu tauta ir pamatnācija. Valsts, kurā latviešu valoda, kultūra, vērtības var pastāvēt. Svarīgs uzdevums ikvienam no mums ir sekmēt cittautiešu integrāciju un lojalitāti Latvijai. Pirmkārt, mums pašiem godam jānes Dieva uzticētais mantojums – mūsu latviskā identitāte, nacionālās vērtības. Otrkārt, mums jārunā Latvijā latviski. Ar smaidu sejā.

      Sabiedriska un politiska darbība. Kistīgi domājošiem cilvēkiem ir jāpiedalās dažādu laicīgu jautājumu risināšanā. Tas arī notiek katra cilvēka profesionālajā darbā. Taču es rosinu pienācīgi novērtēt iespējas piedalīties laicīgās nevalstiskās organizācijās, vai īstenot idejas par laicīgiem pasākumiem, lai aktualizētu dažādus tautai un valstij svarīgus jautājumus. Piemērs varētu būt kāda iniciatīva, kas rosina jauniešus dzīvot veselīgi bez smēķēšanas un ēst veselīgu pārtiku.

      Arī politika ir lauks, kurā var darboties kristieši.[6] Man zināmākie piemēri ir Saeimas deputāti Inga Bite un Einārs Cilinskis. Pēters Hāne raksta: “Ja politika ir vērsta uz cilvēkiem, loģiski, ka kristieši nevar stāvēt malā no tās. Politika ir kalpošana cilvēkiem.”[7] Viņš citē Vācijas politiķi Horstu Vafenšmitu: “Man attiecībā uz jebkādu politisko kalpošanu vienmēr izšķirošais ir bijis tas, ka Kristus mūs aicina uz mīlestību pret Dievu un mīlestību pret savu tuvāko.”[8]Vai var būt labāka motivācija?

      Cieņa pret dzīvību. Kristīgi domājošiem cilvēkiem ir jāiestājas par Dieva doto un Bībelē pamatoto vērtību saglabāšanu attiecībā uz cilvēka dzīvību. Tā ir cieņa pret dzīvību no ieņemšanas brīža. Aborts, eksperimenti ar embrioniskajām cilmes šūnām, kā arī InVitro mākslīgās apaugļošanas paņēmieni ir darbības, kas ir pretrunā kristīgai un pat sekulāri loģiskai dzīvības ētikai.

      Par ģimenes vērtību. Ģimene ir mūsu tautas un valsts pamats. Pateicoties latviskām ģimenēm mūsu tauta ir pastāvējusi cauri laikiem. Es zinu, ka daudzi no mums nav uzauguši saskanīgās ģimenēs. Daudzi ir sastapušies ar ievainojumiem, kad vecāki vairs nedzīvo kopā. Tomēr ticībā Evanģēlijam Dievs mūsu aicina gatavot mūsu personību – miesu, garu un dvēseli – laikam, kad sastapsim savu otro pusīti un izveidosim paši savu ģimeni. Šodien tik ļoti ir vajadzīgas sievu un vīru liecības par mīlestību ģimenē, kas pārvar grūtības. Ir svarīgi, lai jaunietes un jaunieši uzzinātu, ka ir vērts sev izvirzīt mērķi un apsolīt: “Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai mana laulība būtu mūža garumā.” Viens no lielākajiem ticīgo cilvēku uzdevumiem šodien ir apliecināt Dieva redzējumu par sievietes un vīrieša attiecībām un laulību.

      Par izglītību un aicinājumu. Neatkarīgi no tā, kur cilvēks mācās vai strādā, viņam ir iespēja savus ikdienas pienākumus darīt ar domu un lūgšanu, ka viņš tos velta Dievam. Ielieciet savas mācības un darbu lūgšanā: “Jēzu, es šo gatavošanos eksāmenam veltu Tev.” Vienalga, vai tas ir ķīmijas vai dziedāšanas eksāmens. Skolas un studiju gados, ja vēl īsti nezināt, kāds ir jūsu profesionālais aicinājums, nebaidieties izmēģināt dažādas iespējas, kas ir jums apkārt. Iesaistieties studējošo pašpārvaldē, dažādos labos projektos. Tas palīdzēs jūsu personības izaugsmei.

      Es, piemēram, kādreiz biju visai kautrīgs un nemaz neorganizēju pasākumus. Notika tā, ka mani uzaicināja darboties Mūzikas akadēmijas studējošo pašpārvaldē. Es nodomāju, nu labi, kāpēc ne. Tur darbojoties, man iepatikās kopā ar kolēģiem radīt dažādas idejas un tās īstenot. Tas laiks sakrita ar laiku, kad kļuvu par kristieti. Pieredze studējošo padomē man palīdzēja atklāt līdz tam neapzinātus talantus un iespējas.

Pazīt Latviju. Latvija ir Dieva radīts un cilvēku tālāk veidots brīnums. Apceļojiet Latviju un iepazīstiet tās pilsētas, laukus un dabu. Es pats esmu entuziasts šajā jomā. Vidusskolas un studiju gados es devos vairākos tālākos veloceļojumos.

      Aiz cieņas pret mūsu senču mums nodoto mantojumu – neatkarīgu Latvijas valsti – mūsu pienākums ir arī interesēties un zināt Latvijas vēsturi. Grāmatas ne vienmēr ir viegli lasāmas un aizraujošas. Taču ikviens varam aiziet uz Kara muzeju, Okupācijas muzeju un citiem vēstures muzejiem. Piemēram, sāciet interesēties par laiku, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība. Labs avots internetā ir http://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa. Par šo laiku jums labi varēs pastāstīt arī jūsu vecāki un vecvecāki.

      Svarīgi ir arī pazīt Latvijas kultūras vērtības. Iesākumam es iesaku iepazīties ar tā saukto Latvijas Kultūras kanonu jeb nozīmīgākajām Latvijas kultūras vērtībām.(http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/).

      Noslēgumā es novēlu Jums, lasītāji, skaistu un garīgi piepildītu Latvijas dzimšanas dienas mēnesi! Lai Dievs mūs vada un stiprina ticībā, cerībā un mīlestībā. Dievs, svētī Latviju!

Mg. art. Jurģis Klotiņš 
Mūziķis, kultūras pasākumu rīkotājs, sabiedriski rosīgs
un kristīgi domājošs Latvijas patriots
Rīgā, 2014. gada 2. novembrī 















[1]http://likumi.lv/doc.php?id=57980
[2]http://www.svetdienasrits.lv/2011/09/20/draudzes-diena-runa-par-patriotismu/
[3] Jānis Pāvils II. Atmiņa un identitāte.KALA Raksti. Rīga, 2014.70. – 71. lpp.
[4]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008
[5]P. Hāne. 33. lpp.
[6]Manas sarunas par politiku kristīgā vidē rāda, ka svarīgi ir izprast baznīcas un valsts šķirtības principu, kas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Par to detalizēti var izlasīt: “Balodis, Ringolds. 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri VIII Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis, 2011.”
[7]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008, 31. lpp.
[8]turpat

trešdiena, 2014. gada 17. septembris

Go and preach the Gospel to every creature

      People have brought a number of serious problems in the 21st century: food shortage, polluted physical and spiritual environment, global climate change, waste of natural resources, the cult of consumption, loss of biodiversity, poor health care is only the visible part of this iceberg.

      Enlightenment culture along with the experience of industrialization encouraged people to think that the aim of society is material progress. To reach this aim, man had the right and even the duty to reign over all living creatures and use them, thus supporting the secular worldview, which did not take into account the Creator or the goals of His creation. On the contrary, the world created was seen as a repository of raw materials, which acquire value only through exploitation.

      The Creator has invited people to participate in His creation and given us a different role in the created world only within the limits He has determined. People are God's agency, representing Him and monitoring the world, as well as taking care for the quality of its existence. The call “Be fruitful and multiply, and fill the earth and subdue it, and have dominion”[1] gives no order allowing despotic tyranny, but instead invites us to be God’s co-workers and manage His property.

      Co-workers
      In the story of creation, God entrusts people with two serious tasks on which depends the sustainable existence of the created world. At first, He clearly points out the position of humans among other creatures “subdue the earth and have dominion over creatures”[2]. This often starts a discussion on the fact that this is the basis for the development of creation’s exploitation and depletion.

      The Creator chose the man to be the ear of creation, to hear God’s voice when He wishes to say something to His creation. God chose the man to be the eyes of creation, capable of seeing the glory of God in everything created and see those in need of assistance and protection. But, first of all, the man is chosen to be the mouth of creation, so that after hearing the Creator’s call he could answer Him and worship and pray to Him both for himself and on behalf of all creatures. It is the task of a priest, so that every living creature would receive the idea of ​​God’s greatness, beauty and compassion. To be an intermediary between the created and the Creator.

      To subdue and have domination means to explore and to serve, since this is the way in which people fulfil God’s intentions. This command from the Scripture makes people rule over the created world by the same methods as those He offered in Christ’s example – to be a servant-lord.

      As God’s co-worker man continues and represents God’s creativity in the world. This is reflected in the establishment of certain order, construction and decoration in our surroundings, for example, picturesque farms, refined birch groves and blooming flower beds in the yards of town houses. God receives satisfaction and joy from His creation; He wants that the people living in the world created by Him and watching it would experience the same joy and satisfaction when thinking about Him and His work. This common joy opens the door to different sides of human creativity – arts, music, writing, and many other cultural manifestations.

      Stewards
      The second, equally important task which God reveals in the story of Creation and which is directly related to the responsibility for the surrounding environment is this – “to work it and take care of it”[3]. From the beginning, the task of man has been to guard over the world created by God, to care for the creation and help it with love. To be a steward chosen by God in front of the creation, to be an ecologist appointed by Him.

      A steward oversees somebody else’s property. He does not have any legal claims for the property, but he is responsible before the owner. The same goes for people and the world. Nobody has the right to dispose of God’s creation arrogantly or independently. The Scripture says: “you put everything under his feet”[4], but it is not an encouragement for mindless mismanagement, rather care and affection.
It is not easy to recognize this. We see God’s creation only as a raw material to increase welfare, but it is not unlimited. The value of our welfare is the price the next generations will pay for the opportunity to live in an empty and jaded world. Christians too, as part of society, must take responsibility for this situation.

      The mouth of Creation, which should glorify God, has become a scary muzzle, blaspheming the Creator and divinizing itself. The image of God has become a God’s caricature opposed by the whole creation. The kind God’s hand has turned into a bloody fist: a shepherd has turned into a butcher, a guardian – into a thief.
Jesus reminds – “We know that the whole creation has been groaning as in the pains of childbirth right up to the present time.”[5]

      Investment in caring for God’s creation is not only a possibility, it is rather a testimony of Christ’s life and attitude towards it. It is the missed opportunity the narrow path. The concept of sustainable development includes this principle of narrow path, expressing itself in seeking such a pattern of behaviour and solutions that would correspond to stable and safe existence of people and creation. In this situation, Christians may offer to integrate the principle of simple lifestyle (the principle of sufficiency) and the love for neighbour. For the sake of life, people should be able to make sacrifices and create an optimistic approach to life in Christ in the midst of the eternal debate between the optimistic and pessimistic worldview.

Valdis Antons
Master of Environmental Education



[1] Genesis 1:28
[2] Genesis 1:28
[3] Genesis 2:15
[4] Psalm 8, verse 7
[5] Romans 8:22

ceturtdiena, 2014. gada 4. septembris

Es – Dieva līdzstrādnieks un zemes pārvaldnieks?



Cilvēks 21. gadsimtā ir ienesis virkni nopietnu problēmu: pārtikas trūkums, piesārņota fiziskā un garīgā vide, globālas klimata izmaiņas, dabas resursu izšķērdēšana, patēriņa kults, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, neapmierinoša veselības aprūpe – tas viss ir tikai šī aisberga redzamā daļa
Apgaismības kultūra līdz ar industrializācijas pieredzi mudināja cilvēku domāt, ka sabiedrības mērķis ir materiālais progress. Šā mērķa vārdā cilvēkam bija tiesības un pat pienākums valdīt pār visu dzīvo radību un to izmantot, tā atbalstot sekulāro pasaules uzskatu, kura ietvaros nepastāvēja atsauces uz Radītāju vai Viņa radīšanas mērķiem. Gluži pretēji, radītā pasaule tika aplūkota kā izejvielu krātuve, kam vērtību piešķir vienīgi tās ekspluatācija.
Radītājs ir aicinājis cilvēku piedalīties Viņa radībā un devis mums atšķirīgu lomu radītajā pasaulē, tad tikai tajās robežās, kuras ir nolicis. Cilvēki ir Dieva aģentūra, Viņu reprezentējoša un pasauli pārraugoša, kas rūpējas par tās pastāvēšanas kvalitāti. Aicinājums „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet”1 nav pavēles, kas atļautu despotisku tirāniju, bet būt Dieva līdzstrādniekam un Viņa īpašumu pārvaldniekam.
Līdzstrādnieki
Radīšanas stāstā Dievs cilvēkam uztic divus nopietnus uzdevumus, no kuriem ir atkarīga radītās pasaules ilgtspējīga pastāvēšana. Vispirms Viņš skaidri norāda cilvēka vietu pārējās radības vidū „pakļaujiet sev zemi un valdiet pār radību”2. Šeit bieži sākas diskusijas par to, ka šis lūk, ir pamats uz kura ir attīstījusies radības ekspluatācija un izsaimniekošana.
Radītājs cilvēku izredzēja, lai viņš būtu radības auss, lai dzirdētu Dieva balsi tad, kad Viņš vēlas Savai radībai kaut ko pateikt. Dievs cilvēku izredzēja, lai viņš būtu radības acis, kas spētu visā radītājā ieraudzīt Dieva godību un redzētu to, kam nepieciešama palīdzība un aizstāvība. Bet vispirms cilvēks ir izredzēts, lai būtu radības mute, lai pēc tam, kad saklausīts Radītāja aicinājums, varētu atsaukties tam un godināt un lūgt Viņu gan savā, gan visas radības vārdā. Tas ir priestera uzdevums, lai ikviena dzīvā radība saņemtu priekšstatu par Dieva varenību, skaistumu un žēlsirdību. Būt starpniekam starp radību un Radītāju.
Pakļaut un valdīt nozīmē izzināt un kalpot, jo tādā veidā cilvēks piepilda Dieva dotos uzstādījumus. Šī Rakstu pavēle liek cilvēkam valdīt pār Radīto pasauli ar tādām metodēm, kādas Viņš piedāvāja Kristus piemērā – būt kungam – kalpam.
Kā Dieva līdzstrādnieks cilvēks turpina un atspoguļo pasaulē Dieva radošumu. Tas izpaužas kā noteiktas kārtības ieviešana mūsu apkārtējā vidē ap mums, tās apbūve un izdaiļošana, piemēram, ainaviskās lauku sētas, izkoptās bērzu birzis vai ziedošās puķudobes pilsētu māju pagalmos. Dievs gūst gandarījumu un prieku no savas radības, viņš vēlas, lai arī cilvēks, dzīvojot Viņa radītajā pasaulē un tajā veroties, gūtu tādu pašu prieku un gandarījumu par Viņu un Viņa veikumu. Šis kopīgais prieks atver durvis dažādām cilvēka radošajām izpausmēm – tēlotājmākslā, mūzikā, rakstniecībā un daudzās citās kultūras izpausmēs.
Pārvaldnieks
Otrs, tikpat nopietns uzdevums, kuru Dievs atklāj Radīšanas stāstā un ir tieši saistīta ar atbildību par apkārtējās vides stāvokli - „zemi kopt un sargāt”3. Cilvēka uzdevums no sākta gala ir bijis sargāt Dieva radīto pasauli, ar mīlestību rūpēties par radību un palīdzēt tai. Būt Radītāja liktam pārvaldniekam radības priekšā, labu darošo Dieva roku radītajā pasaulē, būt Viņa ieceltam ekologam.
Pārvaldnieks pārrauga kāda cita īpašumu. Viņam nevar būt juridisku pretenziju uz pārvaldāmo īpašumu, bet ir pilnībā atbildīgs īpašnieka priekšā. Tā tas ir ar cilvēku pasaules priekšā. Nevienam cilvēkam nav tiesības rīkoties ar Dieva radīto augstprātīgi vai neatkarīgi. Raksti saka: „visu Tu esi nolicis pie cilvēka kājām”4, bet tas nebūt nav iedrošinājums neprātīgai izsaimniekošanai, bet rūpēm un gādībai.
Šo atzīt nav vienkārši. Dieva radītais mums ir tikai neapstrādāts materiāls labklājības celšanai, bet tā nav neierobežota apslēptu dārgumu krātuve. Mūsu labklājības vērtība ir cena, ko nākamās paaudzes maksās par iespēju dzīvot iztukšotā un novārdzinātā pasaulē. Arī kristiešiem, kā sabiedrības daļai, ir jāuzņemas atbildība par šo situāciju.
Radības mute, kurai vajadzētu pagodināt Dievu, ir kļuvusi par biedējošu purnu, Radītāju zaimojošu un sevi dievišķojošu. Dieva līdzība ir kļuvusi par Dieva karikatūru, kuram pretojas visa radība. Laba darošā Dieva roka ir pārvērtusies par asiņainu kulaku: gans ir kļuvis par miesnieku, sargs par zagli.
Jēzus atgādina – „mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.”5
Ieguldījums rūpēs par Dieva radību nav tikai iespēja, bet tā ir liecība par Kristus dzīvi un attieksmi pret to. Tā ir neizmantotā iespējašaurais ceļš. Jēdziens - ilgtspējīga attīstība – nes sevī šo šaurā ceļa principu, kas izpaužas tāda uzvedības modeļa un jautājumu risinājumu meklēšanā, kas atbilstu cilvēku un radības stabilai un drošai pastāvēšanai. Kristieši šajā situācijā var piedāvāt integrēt principu – vienkāršību dzīvesveidā (pietiekamības princips) un mīlestību uz savu tuvāko. Dzīvības vārdā cilvēkam jābūt spējīgam arī nest upurus un mūžīgajā diskusijā starp optimistisku un pesimistisku pasaules uzskatu veidot optimistisku pieeju dzīvei Kristū.

Valdis Antons
Vides zinātnes maģistrs


1 Genesis 1:28
2 Genesis 1:28
3 Genesis 2:15
4 8. Psalms 7.pants
5 Romiešiem 8:22



Vairāk par vienkāršību dzīvesveidā jeb pietiekamības principu - kādā no nākamajiem Mēneša viedokļiem!

ceturtdiena, 2014. gada 19. jūnijs

Ko darīt ar Jāņiem?


   „No viena cilvēka Viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos Viņu atrast.” (1)

   Jāņi varētu būt vislatviskākie no visiem svētkiem. Kāpēc gan latvietim tos nesvinēt? Kā varam lasīt 2013.gada rakstā „Delfos”, pat arī trīs konfesiju bīskapi neredz konfliktu starp Jāņiem un kristietību. (2) Vai tos svin tēvzemē, vai trimdā, latvieši dodas pie dabas, sakur ugunskurus, dzied dziesmas, dzer alu un ēd sieru, priecādamies par garāko dienu un īsāko nakti gadā. Jautājums ir, ko tad mēs īsti svinam, un kā mums kā kristiešiem vajadzētu tos svinēt, lai tie nenāktu mums vai citiem par piedauzību un dotu Dievam godu?

   Pirmais, ko vēlos uzsvērt, ir tas, ka esam kristieši un turklāt latvieši. Varbūt tas šķiet pašsaprotami, bet dažreiz tas, kas ir pašsaprotams, netiek izprasts. Pāvils, uzrunājot atēniešus, liek saprast patiesību, ka no viena cilvēka (t.i. no Ādama) Dievs radīja visas cilvēku tautas. Vikipēdijā ir bezgala garš tautību saraksts, vairāki tūkstoši! Starp šīm daudzām tautām esam arī mēs – latvieši. No visām daudzu tūkstošu tautām pasaulē tikai nedaudzām (nepilnām 200) ir sava valsts. Mēs arī, paldies Dievam, esam starp tām un varam būt pateicīgi, ka Dievs ir devis mums noteiktu laiku un robežas, kur dzīvot, lai meklētu Viņu.

   To pašu varam teikt par jebkuru citu tautu, jo tautība ir dāvana no Dieva. Kā jebkura dāvana, tā var tikt lietota labi vai ļauni. Labi, ja mēs to lietojam pēc Dieva prāta, ļauni—ja to lietojam savtīgi, nicinot vai apspiežot citas tautas.

   Bībelē lasām apustuļa Pāvila teikto par katras tautas mērķi: „Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.”(3) Mēs pēc Dieva prāta esam latvieši, lai mēs kā latvieši, dzīvojot savā zemē, varam kā latvieši Viņu meklēt. Labs jautājums, ko reiz uzdeva Māc. Guntis Kalme, ir: “Kādēļ mēs, kristieši, esam atstājuši latvietības jautājumu dievturu rokās? Kādēļ mūsdienās sabiedrībā ir jūtama tāda neveselīga spriedze, ka būt latvietim nozīmē, ka tu nevari būt kristietis, vai otrādi – būt kristietim nozīmē, ka tu nevari būt „latvisks latvietis?”

   Tas nav vienmēr tā bijis. Faktiski tas ir mainījies relatīvi nesen. Atmodas gados bija daudz citādāk, tad baznīca bija „tautas baznīca”, tādā izpratnē, ka tā bija vienota ar tautu. Doma baznīca tika lietota kā lazarete barikāžu laikā. Ticība bija aktuāla un nozīmīga, kā varam redzēt XX Dziesmu svētku ierakstos. Mežaparka estrāde kļuva par brīvdabas baznīcu, kad svēts klusums pārņēma publiku, dziedot „Mūsu Tēvs” no Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” Tauta vienoti lūdza Dieva palīgu – lai nāk Tava valstība! Lai notiek Tavs prāts!

   Kādēļ šobrīd baznīcas „reitings” iet mazumā, kamēr vienaldzība vai naids pret baznīcu aug? Kā mācītājs Krists Kalniņš vaicāja kādā mācītāju konventā: “Vai mums kā Baznīcai ir, ko teikt neticīgajai pasaulei, ko piedāvāt, ko darīt lietas labā, jeb vai mēs esam apmierināti paši ar sevi un to, ka mūsu baznīcas soli paliek pustukši?”

   Šī ideja, ka latvietis nevar būt kristietis varbūt balstās uz nepareiziem priekšstatiem par mūsu senčiem un kā kristietība atnāca Baltijas krastos. Jaunā Rīgas teātra režisors Gatis Šmits, komentējot izrādi „Pirmie Aplausi” – izrādi par Indriķa Hroniku, teica: „Mūsu līdzšinējie priekšstati par latviešu senvēsturi un mūsu tautas veidošanos ir balstīti uz mītiem, kam bieži nav sakara ar īstenību. Runa ir par latviešiem kā svešzemnieku upuriem, par 700 gadu verdzību, par piespiedu kristianizāciju. Šie mīti dažādos vēstures brīžos ir bijuši izdevīgi un, iespējams, pat nepieciešami. Tomēr šī upura loma, lai cik ērta tā nebūtu, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu identitātē. Šķiet, ka šobrīd mīti par pagātni traucē mūsu nākotnei.” Jautājums ir, ko mēs kā Baznīca varam darīt, lai dotu mūsu tautai cerību, lai sadziedētu tās gadsimtu senās brūces?

   Šī spriedze starp kristietību un latvietību vai folkloru ir nevajadzīga un neproduktīva. Problēma ir ka mēs, kristieši, esam atstājuši folkloras jautājumu pagāniem - dievturiem. Folklora nav nekas slikts. Iztulkojot, tā nozīmē „tautas mācība” jeb saprast, kas tu esi. Lutera akadēmijā man bija izcils pasniedzējs – Valdis Muktupāvels, kas mums mācīja Letoniku jeb folkloru – mācību par to, kas mēs, Baltijas ciltis, esam. Šī spriedze ar Baznīcu rodas, jo tiek nepareizi izprasts, ka būt latvietim nozīmē būt dievturim. Pretēji mūsdienu mentalitātei vēlos uzsvērt, ka tas nav patiesi. Jo dievturībai nav nekāda sakara ar to, kam mūsu senči ticēja pirms kristietības. Kādēļ es to saku? Klausieties tālāk!

   Dievturība ir latviešu neopagānu reliģiska kustība, ko izveidoja Ernests Brastiņš 1925.gadā. Viņš to dēvē par senlatviešu reliģijas atjaunojumu.(4) Pat arī, ja tā būtu patiesība, kas ir maz ticami, jo nav nekādu liecību par to, kāda bija senlatviešu reliģija un kā tā tika praktizēta – pat arī ja tā būtu patiesība, ir jāatceras, ka visi cilvēki alkst pēc Dieva. Sv. Augustīns par Dievu ir teicis: „Tu esi mūs radījis un vilcis pie sevis, un mūsu sirds ir nemierā, līdz tā atrod mieru Tevī.”(5) Visi meklē Dievu, kā māk.

   Bet atrast Dievu bez Viņa palīdzības nav iespējams, jo „Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis.”(6) Visi meklē Dievu. Bet vienīgi Kristus var darīt zināmu to, kas tad īsti ir Dievs, kāds Viņš ir un ko Viņš dara. Kristīgā reliģija ir atklāsmes reliģija – tas nozīmē, ka tai mums ir jātiek atklātai. Kādam ir jāstāsta par Kristu, kas mums atklāj patiesību. (7)

   Mūsu senči, meklēdami Dievu kā mācēdami, pielūdza dabu un elkus, pārkāpdami pirmo bausli, bet ar kristietības atnākšanu Baltijas krastos patiesība tika atklāta mūsu tautai, lai tā varētu Trīsvienīgo Dievu piesaukt garā un patiesībā.
   Mūsu tauta ir bijusi kristīga vairāk nekā 800 gadu. Atgriezties pie tā, kas nav patiess, būtu kā Salamans rakstījis: „Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā muļķis atkārto savu muļķību.”(8)

   Kā tas attiecas uz Jāņiem, mums un mūsdienām? Ļoti aktuāli. Mēdz dzirdēt no kristiešu aprindām, ka īsti kristieši nevar svinēt Jāņus. Jautājums ir, ko viņi domā ar šo apgalvojumu. Ja viņi domā, ka nevar piedalīties neopagānu izdomātos rituālos, kuri godina vasaras saulgriežus – pilnīgi piekrītu. Kristieši ar tīru sirdsapziņu nevar pielūgt neko, izņemot Trīsvienīgo, patieso Dievu. Arvien vairāk un populārāka ir kļuvuši šāda neopagāniska svinēšana, un tas ir žēl. Par sirdsmieru sev un liecību pasaulei kristiešiem nevajadzētu piedalīties nekādos neopagānu rituālos, bet vajag rādīt pazemīgu piemēru, pasakot, ka pielūgt elkus neklājas. Kā mūsu arhibīskaps brīdina: “Ja svētkos kaut kur nāk priekšā maģija vai buršanās, tad lietot veselo saprātu, (..) lai nemestos uz galvas iekšā tur, kur eņģeļi iet apkārt ar līkumu.”(2) Toties atstāt Jāņus vai citus latviešu svētkus citiem ir negudra rīcība. Ja redzam ko nepareizu, ko greizu, mūsu pienākums ir to labot. Pārveidot kaut ko nepareizu, ko greizu ir Dieva daba – Viņš paņēma mūs, šķībi un greizi grēkā kritušos un iztaisnoja Kristū. Ja Viņš to dara ar mūs personībām, kādēļ Viņš to nevar darīt ar mūsu Tautas identitāti?
Jēzus sūtīja mūs, lai mēs būtu sāls un gaisma pasaulei. Kā varam būt sāls un gaisma, ja neesam pasaulē? Kratīšana ar pirkstu ir vienkārša un neuzrunājoša rīcība – bet parādīt labu piemēru ir grūtāk, toties iedarbīgāk.

   Kas tad ir Jāņi? Pēc Māc. Ivo Pavloviča izsmeļošā rakstā „Svētdienas Rītā” (2012) norādīts, ka Jāņu svinēšana ir par godu Jānim Kristītājam, kura piedzimšanu atzīmējam 24. jūnijā, un ir balstīta baznīcas kalendārā.(9) Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Kristum un, kā pravietots Vecajā Derībā, viens no uzdevumiem, kas Jānim bija uzticēts, bija „vērt tēvu sirdis pie dēliem un dēlu sirdis pie tēviem.” (10) Kas varētu būt skaistāks un svētīgāks par to, kad visa ģimene svin kopā – visas paaudzes, visi radi un draugi, pašiem par prieku un līksmību? Ne dzērumā un izvirtībā, bet kā nākas, tikumīgi un skaisti, dziesmā un dejā, rotaļās un spēlēs. Visus svētkus varam veltīt Dievam un saņemt kā dāvanu no Dieva, jo priecāties un pateikties par to, ko Viņš devis, ir labi un tā piederas. Gudrais Salamans saka: „Ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu ” (11)Viņam patīk, ko mēs darām, kad esam Kristū, kad saņemam visu kā dāvanu no Viņa, dodot visu Viņam. Kā mums kā kristiešiem vajadzētu Jāņus svinēt? Atbildēšu ar Alberta Legzdiņa vārdiem:

   “Līgo, tētiņ, līgodams, līgo skaļi šovakar, neaizmirsti savam dēlam Jāņu dziesmas mācīt ar. Lai, kad viņam pašam dēli, kādreiz Jāņos līdzi būs, atceroties, vecos vārdus, līgo dziesma jauna kļūs.”(12)

Mācītājs Kārlis Zikmanis










1.Bībele, Apustuļu darbi 17:26,27
2.http://www.delfi.lv/news/national/politics/biskapi-neredz-konfliktu-starp-janiem-un-kristietibu-aicina-papardes-ziedu-meklet-atbildigi.d?id=43424073
3.Bībele, Apustuļu darbi 17
4.http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_Brasti%C5%86%C5%A1
5.http://www.latvijasluteranis.lv/2013/06/29/augustins/
6.Bībele, Jāņa evaņģēlijs 1;18
7.Bībele, vēstule romiešiem 10:14
8.Bībele, Salamana pamācības 26:11
9.http://www.svetdienasrits.lv/2012/06/16/vai-jani-ir-paganu-svetki-2/
10.Bībele, Maleahija grāmata 3:24
11.Bībele, Salamans mācītājs 9:7
12. http://www.dziesmas.lv/d/Ligo_mamin_ligodama_-_Cikagas_piecisi_-_Alberts_Legzdins/10653