Tuvojoties ģimenes dienai un arī nesenās nepelnīti lielās ažiotāžas ap "tikumības" likuma labojumiem dēļ, aktualizēt laulības vērtības problēmu šķiet visai piemēroti. Varbūt sagaidīsiet, ka mēģināšu vēl vairāk izcelt laulības lielo vērtību, tomēr nē - šoreiz mēģināšu laulības institūcijas vērtību nolikt, manuprāt, tai paredzētajā plauktiņā.
Mēģinājumos pasargāt laulības institūcijas vērtību, kristieši ir nedaudz pārcentušies un aizgājuši otrā galējībā. Liekas, kādu gan ļaunumu var nodarīt laulības institūcijas pārvērtēšana? Tomēr, lai cik ironiski tas nebūtu, pārvērtējot laulības institūcijas nozīmi, mēs panākam gluži pretējo efektu – laulības institūcijas nonivelēšanu.
Kā tas notiek? Ļoti bieži laulība tiek pacelta tādās debesīs, ka ikviens kārtīgs kristietis (un ne tikai) dzīvi bez laulības uzskata kā kaut ko nepilnīgu, kā problēmu, kas jāatrisina. Nav noslēpums, ka kristiešu draudzēs meiteņu ir vairāk nekā zēnu, turklāt daudzi no džekiem diemžēl ir tālu no tā, lai būtu vīrieši, kas ir gatavi uzņemties atbildību par citiem. Tas rada situāciju, ka meitenes, kas negrib dzīvot šo “nepilnīgo” dzīvi, ir gatavas precēt džekus, kas ne tikai neseko Kristum, bet bieži ir tikpat negatavi kaut kam nodoties, kā manis iepriekš aprakstītie kristiešu džeki. Rezultātā šķiršanās notiek daudz biežāk nekā tam vajadzētu būt un laulības vērtība sabiedrības acīs krītas.
Bībelē apustulis Pāvils saka: “Neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9). Tai pašā nodaļā viņš turpina paskaidrot, kāpēc, viņaprāt, dzīvot neprecētam ir ieguvums. Bet pirms aizeju detalizētākā ieguvumu un zaudējumu aprakstā, gribu uzsvērt, ka Pāvils nebūt neuzskatīja, ka laulība ir kas tāds, bez kā pilnvērtīga dzīve nav iespējama. Es pat teiktu, gluži otrādi – viņš mēģina argumentēt, ka, dzīvojot neprecējies, tu vari piedzīvot to, ko laulības dzīve liedz. Viņš raksta: “Es gribu, ka jūs būtu bez zūdīšanās. Neprecētais rūpējas par Tā Kunga lietām, kā patikt Tam Kungam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai: viņa sirds ir dalīta. Tāpat neprecētā un jaunava rūpējas par Tā Kunga lietām, lai būtu svēta miesā un garā, bet precētā rūpējas par pasaules lietām, lai patiktu vīram. To es saku jums pašiem par labu, ne it kā gribēdams jums apmest cilpu” (1.Kor.7:32-35). Diemžēl tik daudzi no mums uzskata, ka būt neprecētam ir tāpat kā būt ar “cilpu kaklā”. Ja es runāju no precēta vīra skatu punkta, tad Pāvils to saka no neprecēta vīra perspektīvas un tas, domājams, palīdz tiem, kas tāpat kā Pāvils nav precēti, uzticēties viņa teiktajam.
Mēs mēģinām laulības jomā pārspēt ne tikai Pāvilu, bet arī pašu Jēzu. Arī Jēzus nebija precēts un nekādi nenorādīja, ka tāpēc viņš dzīvē ir ko zaudējis. Es pat apņemtos apgalvot, ka sieva pamatīgi būtu traucējusi viņam piedzīvot visu dzīves potenciālu, ko Tēvs (kopā ar pašu Jēzu) bija paredzējis viņam. Mums jau pietiek domstarpību kristiešu vidū par viņa mammu. Iedomājieties kādas problēmas vēl radītu Dieva sieva! Varbūt tas bija arī galvenais iemesls Jēzus visai nevērīgai attieksmei pret saviem tuviniekiem – jo viņi tomēr bija tikai cilvēki, kam gadījies būt vienā ģimenē ar Jēzu (un nevis Dieva brāļi vai Dieva māsīcas). Lai kā arī nebūtu, Jēzus mācības fokusā bija Dieva valstība, kas nāk un laulība ir pieskaitāma pie “piemetamām lietām”, par ko nevajadzētu zūdīties, ja tās nav (vai ja tā ir sliktā kvalitātē).
Runājot pavisam praktiski – ko gan laulība spēj dot tādu, ko nespēj dot attiecības ārpus laulības? Pirmā lieta, kas man nāktu prātā, būtu sekss un tad sekotu tādas lietas, kā patiesa nodošanās, bērni, drošība, izaugsme un citas.
Tomēr neviena no šīm lietām nav dihotoma (tāda, ko vismaz daļēji nevarētu piedzīvot, dzīvojot ārpus laulības/esot neprecētas). Piemēram sekss – var teikt, ka tā ir bauda, un tad to uzreiz var salīdzināt ar citām baudām. Ja kāds iebilstu un teiktu, ka sekss ir attiecību sastāvdaļa, tad arī attiecību ciešumu nevar izteikt tikai kā melnu/baltu. Bērnu var adoptēt, draudzību var izveidot, drošību var (un vajag) atrast citur, un izaugsmi jau nu pilnīgi noteikti var piedzīvot ārpus laulības. Tāpēc jāsaka, ka es neatradu no šīm lietām neko tik ekskluzīvu, ko nevarētu vismaz daļēji baudīt ārpus laulības.
Viens ir skaidrs – mēs neesam radīti vientuļnieku dzīvei. Patiesai draudzībai ir zelta vērtība, bet laulība nav vienīgā alternatīva dzīvei vienatnē un dziļa draudzība ir iespējama arī ārpus laulības. Es tiešām nesaprotu cilvēkus, kuri dzīvo vieni. Kurš normāls cilvēks nesajustos vientuļš, dzīvojot viens un vakaros vienatnē sēžot pie grāmatas, TV vai datora? Visus savus gadus, kamēr biju neprecējies, esmu pavadījis, dzīvojot kopā ar kādu – ar vecākiem un brāļiem bērnībā, ar kursa biedriem studiju gados un ar vecmāmiņu pēc augstskolas beigšanas. Ir lietas, ko mēs varam ietekmēt un ir lietas, ko nevaram. Vai mani kāds bildinās ir kas tāds, ko diži ietekmēt nevaru, bet tas, vai es piedzīvošu drošību, patiesu nodošanos, dzīves baudīšanu un dzīves jēgas piepildījumu, ir pirmkārt atkarīgs no manis un tam ne obligāti ir nepieciešama laulība.
Kā tas notiek? Ļoti bieži laulība tiek pacelta tādās debesīs, ka ikviens kārtīgs kristietis (un ne tikai) dzīvi bez laulības uzskata kā kaut ko nepilnīgu, kā problēmu, kas jāatrisina. Nav noslēpums, ka kristiešu draudzēs meiteņu ir vairāk nekā zēnu, turklāt daudzi no džekiem diemžēl ir tālu no tā, lai būtu vīrieši, kas ir gatavi uzņemties atbildību par citiem. Tas rada situāciju, ka meitenes, kas negrib dzīvot šo “nepilnīgo” dzīvi, ir gatavas precēt džekus, kas ne tikai neseko Kristum, bet bieži ir tikpat negatavi kaut kam nodoties, kā manis iepriekš aprakstītie kristiešu džeki. Rezultātā šķiršanās notiek daudz biežāk nekā tam vajadzētu būt un laulības vērtība sabiedrības acīs krītas.
Bībelē apustulis Pāvils saka: “Neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9). Tai pašā nodaļā viņš turpina paskaidrot, kāpēc, viņaprāt, dzīvot neprecētam ir ieguvums. Bet pirms aizeju detalizētākā ieguvumu un zaudējumu aprakstā, gribu uzsvērt, ka Pāvils nebūt neuzskatīja, ka laulība ir kas tāds, bez kā pilnvērtīga dzīve nav iespējama. Es pat teiktu, gluži otrādi – viņš mēģina argumentēt, ka, dzīvojot neprecējies, tu vari piedzīvot to, ko laulības dzīve liedz. Viņš raksta: “Es gribu, ka jūs būtu bez zūdīšanās. Neprecētais rūpējas par Tā Kunga lietām, kā patikt Tam Kungam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai: viņa sirds ir dalīta. Tāpat neprecētā un jaunava rūpējas par Tā Kunga lietām, lai būtu svēta miesā un garā, bet precētā rūpējas par pasaules lietām, lai patiktu vīram. To es saku jums pašiem par labu, ne it kā gribēdams jums apmest cilpu” (1.Kor.7:32-35). Diemžēl tik daudzi no mums uzskata, ka būt neprecētam ir tāpat kā būt ar “cilpu kaklā”. Ja es runāju no precēta vīra skatu punkta, tad Pāvils to saka no neprecēta vīra perspektīvas un tas, domājams, palīdz tiem, kas tāpat kā Pāvils nav precēti, uzticēties viņa teiktajam.
Mēs mēģinām laulības jomā pārspēt ne tikai Pāvilu, bet arī pašu Jēzu. Arī Jēzus nebija precēts un nekādi nenorādīja, ka tāpēc viņš dzīvē ir ko zaudējis. Es pat apņemtos apgalvot, ka sieva pamatīgi būtu traucējusi viņam piedzīvot visu dzīves potenciālu, ko Tēvs (kopā ar pašu Jēzu) bija paredzējis viņam. Mums jau pietiek domstarpību kristiešu vidū par viņa mammu. Iedomājieties kādas problēmas vēl radītu Dieva sieva! Varbūt tas bija arī galvenais iemesls Jēzus visai nevērīgai attieksmei pret saviem tuviniekiem – jo viņi tomēr bija tikai cilvēki, kam gadījies būt vienā ģimenē ar Jēzu (un nevis Dieva brāļi vai Dieva māsīcas). Lai kā arī nebūtu, Jēzus mācības fokusā bija Dieva valstība, kas nāk un laulība ir pieskaitāma pie “piemetamām lietām”, par ko nevajadzētu zūdīties, ja tās nav (vai ja tā ir sliktā kvalitātē).
Runājot pavisam praktiski – ko gan laulība spēj dot tādu, ko nespēj dot attiecības ārpus laulības? Pirmā lieta, kas man nāktu prātā, būtu sekss un tad sekotu tādas lietas, kā patiesa nodošanās, bērni, drošība, izaugsme un citas.
Tomēr neviena no šīm lietām nav dihotoma (tāda, ko vismaz daļēji nevarētu piedzīvot, dzīvojot ārpus laulības/esot neprecētas). Piemēram sekss – var teikt, ka tā ir bauda, un tad to uzreiz var salīdzināt ar citām baudām. Ja kāds iebilstu un teiktu, ka sekss ir attiecību sastāvdaļa, tad arī attiecību ciešumu nevar izteikt tikai kā melnu/baltu. Bērnu var adoptēt, draudzību var izveidot, drošību var (un vajag) atrast citur, un izaugsmi jau nu pilnīgi noteikti var piedzīvot ārpus laulības. Tāpēc jāsaka, ka es neatradu no šīm lietām neko tik ekskluzīvu, ko nevarētu vismaz daļēji baudīt ārpus laulības.
Viens ir skaidrs – mēs neesam radīti vientuļnieku dzīvei. Patiesai draudzībai ir zelta vērtība, bet laulība nav vienīgā alternatīva dzīvei vienatnē un dziļa draudzība ir iespējama arī ārpus laulības. Es tiešām nesaprotu cilvēkus, kuri dzīvo vieni. Kurš normāls cilvēks nesajustos vientuļš, dzīvojot viens un vakaros vienatnē sēžot pie grāmatas, TV vai datora? Visus savus gadus, kamēr biju neprecējies, esmu pavadījis, dzīvojot kopā ar kādu – ar vecākiem un brāļiem bērnībā, ar kursa biedriem studiju gados un ar vecmāmiņu pēc augstskolas beigšanas. Ir lietas, ko mēs varam ietekmēt un ir lietas, ko nevaram. Vai mani kāds bildinās ir kas tāds, ko diži ietekmēt nevaru, bet tas, vai es piedzīvošu drošību, patiesu nodošanos, dzīves baudīšanu un dzīves jēgas piepildījumu, ir pirmkārt atkarīgs no manis un tam ne obligāti ir nepieciešama laulība.
Kaspars Prūsis, LKSB ģenerālsekretārs
