Mūsu Latvija un mana atbildība

Mums ticis viszilākais ezers

Un rudākais rudzu lauks.

Visbaltākā bērzu birze,

Vismelnākais rupjmaizes klaips.

Un tieši Latvijai ticis

Vissvētākais debess jums,

Jo savu visskaistāko zemi

Dievs ir atdevis mums.

Laimonis Vāczemnieks

      Ar skaistu miglu ir sācies novembris – mēnesis, kura laikā ir arī Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena. Domāju, ka varam to vienkārši un mīļi saukt arī par Latvijas dzimšanas dienu. Tagad ir laiks, kad gaisā ir jūtama noskaņa, kas aicina pārdomāt jautājumus saistītus ar Latvijas neatkarību, pilsonisku patriotismu un nacionālo identitāti. Raksta gaitā es dalīšos savās pārdomās par šiem jautājumiem un īsumā aplūkošu citu kristīgi domājošu cilvēku viedokļus par šīm tēmām. 
      Iesākot pārdomas par patriotisma nozīmi, es vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē jeb savā stāstā par to, kā patriotisms veidojās manī.

      Es atceros, kā Latvijas patriots jutos jau bērnībā, kas pagāja laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Atceros barikādes, nocietinājumus ap tagadējo Saeimas namu, Ministru kabinetu. Ticu, ka bērnības iespaidi vienmēr atstāj paliekošus nospiedumus cilvēkā un viņa personībā.

      Sākumskolas laikā dzīvoju Ķengaragā. Man likās, ka apkārt uz ielas visi runā krieviski. Brīžiem šķita, ka vienīgie, kas runā latviski ir „Panorāmas” diktore runā latviski un mūsu kāpņu telpas latviešu kaimiņi. Tas bija ap 1990. gadu, un tolaik latvieši savā valstī bija gandrīz minoritāte. Kādu savu iekšējo domu es atceros no sākumskolas laika? Mani klasesbiedri puikas šad un tad sakāvās, un es tad domāju apmēram tā: “Kāpēc ir tā, ka latvieši kaujas ar latviešiem? Mēs taču esam viena tauta un vajadzētu draudzīgi dzīvot.” Nu, tādas bērna pārdomas. Bet no tām var mācīties pieaugušie – tautas kopējās intereses vienmēr ir jāstāda augstāk par viedokļu atšķirībām, personiskām ambīcijām un skaudību, vai tas būtu politikā vai cita līmeņa vietā.

      Skolā man ļoti interesēja vēsture. Pateicoties tam, labi zinu Latvijas vēsturi un arī ģeogrāfiju. Es uzskatu, ka interese par savas valsts, sava novada vēsturi ir ceļš, kā ikviens var stiprināt dzimtenes mīlestību un cieņu pret valsti.

      To visu kopā saņemot, varu teikt, ka izjūtu Latviju, mūsu valsti, kā dārgu vērtību. Un esmu tajās domās, ka mums, latviešiem, un visiem Latvijas piederīgajiem tā ir kā dārga Dieva dāvana, kas jāsargā un jākopj. Dievs mums ir uzticējis tieši šo vietu uz zemes. Vāciešiem viņš ir devis Vāciju, Ukraiņiem – Ukrainu, Krieviem – Krieviju. Taču mums, latviešiem, tā ir Latvija, par ko mēs himnā dziedam un lūdzam “Dievs, svētī Latviju”.

      Kad kļuvu kristietis, sāku domāt par to, kā pamatot patriotismu, nacionālās piederības apziņu no kristīgā viedokļa. Vai tas ir Dieva uzticēts uzdevums kristiešiem?

      No Svēto Rakstu konteksta varam secināt, ka Dievs ir tas, kurš tautām dod zemes un valstis. Ebreju tautai viņš deva Apsolīto zemi no Vidusjūras līdz Jordānai, ko šodien sauc par Izraēlu. Latviešiem Dievs ir devis Latviju no Baltijas jūras līdz Zilupei. Latvijas valsts, mūsu zeme, tauta un valoda ir Dieva dotas vērtības.

      Dievs ir atklājis Bībelē, ka Viņš ir visu cilvēku un visa, kas pastāv radītājs. 1. Mozus grāmatas lielais Dieva radīšanas stāsts noslēdzas ar vārdiem “Un tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. (1Moz 1:31) Dievs ir arī visu tautu radītājs, un Viņš noliek robežas, kur tautām dzīvot. Apustulis Pāvils to apliecina savā slavenajā uzrunā atēniešiem: “No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot” (Apd 17:26–28). Savukārt evanģēlists Jānis liecina par Dieva mīlestību, rakstot: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:16). Dievs mīl pasauli – katru atsevišķo cilvēku, katru tautu, dabu, kas ietver visu Dieva radību un kārtību. Dievam dārga ir katra tauta, un katras tautas nacionālais mantojums – valoda, kultūras vērtības, īpašā savdabība, kopīgā vēsturiskā atmiņa. Dievam patīk dāvināt. Dāvana ir Dieva mīlestības spēka apliecinājums. Es uzskatu, ka nacionālā piederība, valoda, kultūras mantojums arī ir dāvanas, ko katra tauta, katras tautas piederīgais Dieva priekšā ir aicināts kopt un nodot tālāk savas tautas nākamajām paaudzēm.

      Taču kā ir ar valsti, ar nacionālu valsti, ar Latviju, kur latviešu nācija ir pamatnācija? Vai noteikti ir nepieciešama nacionāla valsts, lai runātu latviski un saglabātu savu nacionālo identitāti un ar to Dieva godam dzīvotu cauri laikiem? Man nepatīk uzdot šādu jautājumu un labprāt to uzskatu par bezjēdzīgu, bet sabiedriskās diskusijās tas mēdz uzpeldēt. Kā atbildēt? Vēstures gaita liecina, ka mūsu tautai tikai un vienīgi sava neatkarīga valsts var dot labākos apstākļus vienotas latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanai. Var jau sacīt, ka Padomju okupācijas laikā daudz kas bija bez maksas. Bet ko tas līdz, ja cilvēkus par brīvi izteiktiem uzskatiem varēja ielikt cietumā, psihiatriskajā slimnīcā un izsūtīt uz spaidu darbiem. Esmu dzirdējis stāstus, ka, piemēram, skolēnus, kas gāja uz baznīcu, kaunināja publiski klases priekšā.

      Šodien ir svarīgi stiprināt mūsu kopējo valstsgribu. “Valstsgriba” ir garīga vērtība, kuras nozīmi īpaši ir uzsvēris mūsu valsts Satversmes preambulas idejiskais tēvs Dr. iur. Egils Levits. Es uzskatu, ka ceļš, kādā varam stiprināt mūsu tautas valsts gribu – pārliecību, ka mūsu neatkarīgā Latvijas Republika, neraugoties uz daudziem trūkumiem, ir labākais, kas ar mums valstiskā ziņā ir noticis – ir pateicība par Dieva apredzību mūsu dramatiskajā vēsturē. Latvija neradās pati no sevis un to neviena laicīga vara mūsu tautai neuzdāvināja. Latvija tika izcīnīta ar karavīru drosmi un valstsvīru pašaizliedzību. Neatkarības proklamēšana 1918.gadā bija liela uzdrošināšanās un ticībā veikta rīcība. Es uz to raugos kā uz darbu Dieva apredzībā. Latvijas neatkarība ir Dieva žēlastība – toreiz un arī tagad. Tolaik arī citās sabrukušās Krievijas impērijas zemēs tautas pasludināja neatkarību – Ukrainā, Gruzijā. Taču tām neizdevās brīvību nosargāt pret Krievijas impērijas “restart” versiju PSRS. Pateiksimies Dievam par to, ka mūsu Latvijas neatkarība ir Visvarenā Dieva, Debesu Tēva doti apstākļi, lai mūsu tauta ar savu valodu un vērtībām netiktu nomākta, bet varētu brīvi turpināties cauri laikiem.Mūsu valsts mērķis ir labi izteikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[1]

      “Jo Dievs tā pasauli mīlēja…”. Arī mēs esam aicināti piedalīties šajā Dieva mīlestībā un mīlēt savu tēvzemi un valsti.
      Mācītājs Dr. Theol. Guntis Kalme savās grāmatas daudz runā par kristīgu patriotismu un aicina pārdomāt, kāda nozīme ir māju apziņai ceļā uz kristīgu patriotismu. Māju un dzimtenes mīlestība ir kristīgā patriotisma saturs. Māja ir tā vieta, kuru mēs padarām par vispersoniskāko, to apdzīvojot, un kura uztur mūs. Taču māja ietilpst arī lielākā kopienā dzimtenē.[2]

      2014. gadā latviski klajā nāca pāvesta Jāņa Pāvila II grāmata “Atmiņa un identitāte”. Tajā ir apkopotas pāvesta Jāņa Pāvila II pārdomas par dzimtenes mīlestību un patriotismu. Jānis Pāvils II runā par jēdzienu “tēvzeme”. Vārds “tēvzeme” saistīts ar nozīmi, kāda ir vārdam “tēvs”. Autors norāda uz vecāku nozīmi tēvzemes piederības apziņas veidošanā. No viņiem mēs saņemam mantojumā vispirms dzīvību, tad visu, kas mūs veido piederīgus mūsu kopienai. Kā saka pāvests, mēs saņemam “labumu kopumu”. Tēvzeme, valsts ir vērtība, ko saņemam mantojumā no mūsu senčiem.

      Jau Guntis Kalme uz to atsaucas un arī Jānis Pāvils II uzsver, ka ticīgiem cilvēkiem pamatojums patriotismam un atbildībai pret savu valsti nav tālu jāmeklē. Par to runā 4. bauslis: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2Moz 20:12) Jānis Pāvils II atgādina, ka mēs tiekam aicināti uz godbijības – pietas – pienākumu pret tēvu un māti. “Mums vecāki jāgodā, jo viņi mums ir Dieva, Radītāja, pārstāvji. Dodot mums dzīvību, viņi piedalījušies radīšanas noslēpumā, tāpēc ir pelnījuši godbijību, kas līdzīga tai, kādu izrādām Dievam, Radītājam. Patriotisms ietver līdzīgu iekšēju attieksmi pret tēvzemi, kura ir ikviena cilvēka patiesā māte. Garīgo mantojumu, ar kuru mūs apveltī tēvzeme, mēs saņemam no tēva un mātes; un tas ir pamats, lai mūsos veidotos pietaspienākums. Patriotisms nozīmē mīlēt visu to, kas attiecas uz tēvzemi, - mīlēt vēsturi, tradīcijas, valodu, dzimtās zemes dabu. Tā ir mīlestība arī pret savu tautiešu daiļradi – viņu gara augļiem.”[3]

Latvija šodien un mana atbildība

      Ja apzināmies sevi kā patriotus, tad nākamais solis ir domāt, kā es personīgi varu atbalstīt savu tēvzemi šodien, kā varu veidot tās nākotni, palīdzēt savai tautai.

      Kristieši ir divu valstību pilsoņi. Viņi, pateicoties Dieva mīlestībai un ticībai Kristum, pieder Debesu Valstībai. Taču te, uz zemes, mūsu valstī Latvijā, mēs esam arī laicīgas valsts pilsoņi. Par to atgādina vācu žurnālists Pēters Hāne grāmatā „Rūpējieties par pilsētas labklājību”[4], uzsverot, ka kristiešiem ir jāpiedalās demokrātiskas valsts dzīvē.[5] P. Hānes rakstītais man ir tuvs, jo es ticu, ka neviens kristietis nav aicināts mazvērtēt savas iespējas un pienākumu būt domājošam un arī rīcībā aktīvam Latvijas pilsonim.

      Bībele mums māca attiekties atbildīgi pret to laicīgās varas kārtību, kāda mūsu zemē ir iedibināta. Jēzus sacītos vārdus,"tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder(Marka 12:17)”, var attiecināt arī uz demokrātisko pārvaldes iekārtu mūsu valstī.

      Ar pavēli „dodiet ķeizaram” Jēzus saka, lai mēs izpildām pilsoņa pienākumu – gan maksājam nodokļus, gan piedalāmies vēlēšanās, gan interesējamies par sabiedrībā notiekošo un neesam vienaldzīgi. Ķeizara vietā pie mums ir vēlēta likumdevēja vara, kuru mūsu pienākums ir ievēlēt demokrātiskā ceļā. Vēlos īpaši norādīt uz dažām svarīgām jomām, kuros kristiešu līdzdalība būtu ļoti nepieciešama.

      Vēlēšanas. Piedalīties vēlēšanās pēc 18 gadu vecuma ir tāds kā pilsoniskais minimums. Svarīgi arī balsot par tādiem kandidātiem un politiskajiem spēkiem, kuri nav pārkāpuši kristīgus principus savā darbībā un kuri iestājas par tradicionālajām vērtībām – dabīgu ģimeni, laulību kā vīrieša un sievietes savienību, bērnu audzināšanu saskaņā ar Dieva vai dabas likumiem. Svarīgi, lai kandidāti būtu lojāli Latvijas pamatvērtībām un latviešu tautas interesēm.

      Iestāšanās par Latvijas pamatvērtībām. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu tauta ir pamatnācija. Valsts, kurā latviešu valoda, kultūra, vērtības var pastāvēt. Svarīgs uzdevums ikvienam no mums ir sekmēt cittautiešu integrāciju un lojalitāti Latvijai. Pirmkārt, mums pašiem godam jānes Dieva uzticētais mantojums – mūsu latviskā identitāte, nacionālās vērtības. Otrkārt, mums jārunā Latvijā latviski. Ar smaidu sejā.

      Sabiedriska un politiska darbība. Kistīgi domājošiem cilvēkiem ir jāpiedalās dažādu laicīgu jautājumu risināšanā. Tas arī notiek katra cilvēka profesionālajā darbā. Taču es rosinu pienācīgi novērtēt iespējas piedalīties laicīgās nevalstiskās organizācijās, vai īstenot idejas par laicīgiem pasākumiem, lai aktualizētu dažādus tautai un valstij svarīgus jautājumus. Piemērs varētu būt kāda iniciatīva, kas rosina jauniešus dzīvot veselīgi bez smēķēšanas un ēst veselīgu pārtiku.

      Arī politika ir lauks, kurā var darboties kristieši.[6] Man zināmākie piemēri ir Saeimas deputāti Inga Bite un Einārs Cilinskis. Pēters Hāne raksta: “Ja politika ir vērsta uz cilvēkiem, loģiski, ka kristieši nevar stāvēt malā no tās. Politika ir kalpošana cilvēkiem.”[7] Viņš citē Vācijas politiķi Horstu Vafenšmitu: “Man attiecībā uz jebkādu politisko kalpošanu vienmēr izšķirošais ir bijis tas, ka Kristus mūs aicina uz mīlestību pret Dievu un mīlestību pret savu tuvāko.”[8]Vai var būt labāka motivācija?

      Cieņa pret dzīvību. Kristīgi domājošiem cilvēkiem ir jāiestājas par Dieva doto un Bībelē pamatoto vērtību saglabāšanu attiecībā uz cilvēka dzīvību. Tā ir cieņa pret dzīvību no ieņemšanas brīža. Aborts, eksperimenti ar embrioniskajām cilmes šūnām, kā arī InVitro mākslīgās apaugļošanas paņēmieni ir darbības, kas ir pretrunā kristīgai un pat sekulāri loģiskai dzīvības ētikai.

      Par ģimenes vērtību. Ģimene ir mūsu tautas un valsts pamats. Pateicoties latviskām ģimenēm mūsu tauta ir pastāvējusi cauri laikiem. Es zinu, ka daudzi no mums nav uzauguši saskanīgās ģimenēs. Daudzi ir sastapušies ar ievainojumiem, kad vecāki vairs nedzīvo kopā. Tomēr ticībā Evanģēlijam Dievs mūsu aicina gatavot mūsu personību – miesu, garu un dvēseli – laikam, kad sastapsim savu otro pusīti un izveidosim paši savu ģimeni. Šodien tik ļoti ir vajadzīgas sievu un vīru liecības par mīlestību ģimenē, kas pārvar grūtības. Ir svarīgi, lai jaunietes un jaunieši uzzinātu, ka ir vērts sev izvirzīt mērķi un apsolīt: “Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai mana laulība būtu mūža garumā.” Viens no lielākajiem ticīgo cilvēku uzdevumiem šodien ir apliecināt Dieva redzējumu par sievietes un vīrieša attiecībām un laulību.

      Par izglītību un aicinājumu. Neatkarīgi no tā, kur cilvēks mācās vai strādā, viņam ir iespēja savus ikdienas pienākumus darīt ar domu un lūgšanu, ka viņš tos velta Dievam. Ielieciet savas mācības un darbu lūgšanā: “Jēzu, es šo gatavošanos eksāmenam veltu Tev.” Vienalga, vai tas ir ķīmijas vai dziedāšanas eksāmens. Skolas un studiju gados, ja vēl īsti nezināt, kāds ir jūsu profesionālais aicinājums, nebaidieties izmēģināt dažādas iespējas, kas ir jums apkārt. Iesaistieties studējošo pašpārvaldē, dažādos labos projektos. Tas palīdzēs jūsu personības izaugsmei.

      Es, piemēram, kādreiz biju visai kautrīgs un nemaz neorganizēju pasākumus. Notika tā, ka mani uzaicināja darboties Mūzikas akadēmijas studējošo pašpārvaldē. Es nodomāju, nu labi, kāpēc ne. Tur darbojoties, man iepatikās kopā ar kolēģiem radīt dažādas idejas un tās īstenot. Tas laiks sakrita ar laiku, kad kļuvu par kristieti. Pieredze studējošo padomē man palīdzēja atklāt līdz tam neapzinātus talantus un iespējas.

Pazīt Latviju. Latvija ir Dieva radīts un cilvēku tālāk veidots brīnums. Apceļojiet Latviju un iepazīstiet tās pilsētas, laukus un dabu. Es pats esmu entuziasts šajā jomā. Vidusskolas un studiju gados es devos vairākos tālākos veloceļojumos.

      Aiz cieņas pret mūsu senču mums nodoto mantojumu – neatkarīgu Latvijas valsti – mūsu pienākums ir arī interesēties un zināt Latvijas vēsturi. Grāmatas ne vienmēr ir viegli lasāmas un aizraujošas. Taču ikviens varam aiziet uz Kara muzeju, Okupācijas muzeju un citiem vēstures muzejiem. Piemēram, sāciet interesēties par laiku, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība. Labs avots internetā ir http://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa. Par šo laiku jums labi varēs pastāstīt arī jūsu vecāki un vecvecāki.

      Svarīgi ir arī pazīt Latvijas kultūras vērtības. Iesākumam es iesaku iepazīties ar tā saukto Latvijas Kultūras kanonu jeb nozīmīgākajām Latvijas kultūras vērtībām.(http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/).

      Noslēgumā es novēlu Jums, lasītāji, skaistu un garīgi piepildītu Latvijas dzimšanas dienas mēnesi! Lai Dievs mūs vada un stiprina ticībā, cerībā un mīlestībā. Dievs, svētī Latviju!

Mg. art. Jurģis Klotiņš 

Mūziķis, kultūras pasākumu rīkotājs, sabiedriski rosīgs

un kristīgi domājošs Latvijas patriots

Rīgā, 2014. gada 2. novembrī 

[1]http://likumi.lv/doc.php?id=57980
[2]http://www.svetdienasrits.lv/2011/09/20/draudzes-diena-runa-par-patriotismu/
[3] Jānis Pāvils II. Atmiņa un identitāte.KALA Raksti. Rīga, 2014.70. – 71. lpp.
[4]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008
[5]P. Hāne. 33. lpp.
[6]Manas sarunas par politiku kristīgā vidē rāda, ka svarīgi ir izprast baznīcas un valsts šķirtības principu, kas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Par to detalizēti var izlasīt: “Balodis, Ringolds. 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri VIII Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis, 2011.”
[7]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008, 31. lpp.
[8]turpat