Es – Dieva līdzstrādnieks un zemes pārvaldnieks?

Cilvēks 21. gadsimtā ir ienesis virkni nopietnu problēmu: pārtikas trūkums, piesārņota fiziskā un garīgā vide, globālas klimata izmaiņas, dabas resursu izšķērdēšana, patēriņa kults, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, neapmierinoša veselības aprūpe – tas viss ir tikai šī aisberga redzamā daļa

Apgaismības kultūra līdz ar industrializācijas pieredzi mudināja cilvēku domāt, ka sabiedrības mērķis ir materiālais progress. Šā mērķa vārdā cilvēkam bija tiesības un pat pienākums valdīt pār visu dzīvo radību un to izmantot, tā atbalstot sekulāro pasaules uzskatu, kura ietvaros nepastāvēja atsauces uz Radītāju vai Viņa radīšanas mērķiem. Gluži pretēji, radītā pasaule tika aplūkota kā izejvielu krātuve, kam vērtību piešķir vienīgi tās ekspluatācija.

Radītājs ir aicinājis cilvēku piedalīties Viņa radībā un devis mums atšķirīgu lomu radītajā pasaulē, tad tikai tajās robežās, kuras ir nolicis. Cilvēki ir Dieva aģentūra, Viņu reprezentējoša un pasauli pārraugoša, kas rūpējas par tās pastāvēšanas kvalitāti. Aicinājums „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet”¹ nav pavēles, kas atļautu despotisku tirāniju, bet būt Dieva līdzstrādniekam un Viņa īpašumu pārvaldniekam.

Līdzstrādnieki

Radīšanas stāstā Dievs cilvēkam uztic divus nopietnus uzdevumus, no kuriem ir atkarīga radītās pasaules ilgtspējīga pastāvēšana. Vispirms Viņš skaidri norāda cilvēka vietu pārējās radības vidū „pakļaujiet sev zemi un valdiet pār radību”². Šeit bieži sākas diskusijas par to, ka šis lūk, ir pamats uz kura ir attīstījusies radības ekspluatācija un izsaimniekošana.

Radītājs cilvēku izredzēja, lai viņš būtu radības auss, lai dzirdētu Dieva balsi tad, kad Viņš vēlas Savai radībai kaut ko pateikt. Dievs cilvēku izredzēja, lai viņš būtu radības acis, kas spētu visā radītājā ieraudzīt Dieva godību un redzētu to, kam nepieciešama palīdzība un aizstāvība. Bet vispirms cilvēks ir izredzēts, lai būtu radības mute, lai pēc tam, kad saklausīts Radītāja aicinājums, varētu atsaukties tam un godināt un lūgt Viņu gan savā, gan visas radības vārdā. Tas ir priestera uzdevums, lai ikviena dzīvā radība saņemtu priekšstatu par Dieva varenību, skaistumu un žēlsirdību. Būt starpniekam starp radību un Radītāju.

Pakļaut un valdīt nozīmē izzināt un kalpot, jo tādā veidā cilvēks piepilda Dieva dotos uzstādījumus. Šī Rakstu pavēle liek cilvēkam valdīt pār Radīto pasauli ar tādām metodēm, kādas Viņš piedāvāja Kristus piemērā – būt kungam – kalpam.

Kā Dieva līdzstrādnieks cilvēks turpina un atspoguļo pasaulē Dieva radošumu. Tas izpaužas kā noteiktas kārtības ieviešana mūsu apkārtējā vidē ap mums, tās apbūve un izdaiļošana, piemēram, ainaviskās lauku sētas, izkoptās bērzu birzis vai ziedošās puķudobes pilsētu māju pagalmos. Dievs gūst gandarījumu un prieku no savas radības, viņš vēlas, lai arī cilvēks, dzīvojot Viņa radītajā pasaulē un tajā veroties, gūtu tādu pašu prieku un gandarījumu par Viņu un Viņa veikumu. Šis kopīgais prieks atver durvis dažādām cilvēka radošajām izpausmēm – tēlotājmākslā, mūzikā, rakstniecībā un daudzās citās kultūras izpausmēs.

Pārvaldnieks

Otrs, tikpat nopietns uzdevums, kuru Dievs atklāj Radīšanas stāstā un ir tieši saistīta ar atbildību par apkārtējās vides stāvokli - „zemi kopt un sargāt”³. Cilvēka uzdevums no sākta gala ir bijis sargāt Dieva radīto pasauli, ar mīlestību rūpēties par radību un palīdzēt tai. Būt Radītāja liktam pārvaldniekam radības priekšā, labu darošo Dieva roku radītajā pasaulē, būt Viņa ieceltam ekologam.

Pārvaldnieks pārrauga kāda cita īpašumu. Viņam nevar būt juridisku pretenziju uz pārvaldāmo īpašumu, bet ir pilnībā atbildīgs īpašnieka priekšā. Tā tas ir ar cilvēku pasaules priekšā. Nevienam cilvēkam nav tiesības rīkoties ar Dieva radīto augstprātīgi vai neatkarīgi. Raksti saka: „visu Tu esi nolicis pie cilvēka kājām”⁴, bet tas nebūt nav iedrošinājums neprātīgai izsaimniekošanai, bet rūpēm un gādībai.

Šo atzīt nav vienkārši. Dieva radītais mums ir tikai neapstrādāts materiāls labklājības celšanai, bet tā nav neierobežota apslēptu dārgumu krātuve. Mūsu labklājības vērtība ir cena, ko nākamās paaudzes maksās par iespēju dzīvot iztukšotā un novārdzinātā pasaulē. Arī kristiešiem, kā sabiedrības daļai, ir jāuzņemas atbildība par šo situāciju.

Radības mute, kurai vajadzētu pagodināt Dievu, ir kļuvusi par biedējošu purnu, Radītāju zaimojošu un sevi dievišķojošu. Dieva līdzība ir kļuvusi par Dieva karikatūru, kuram pretojas visa radība. Laba darošā Dieva roka ir pārvērtusies par asiņainu kulaku: gans ir kļuvis par miesnieku, sargs par zagli.

Jēzus atgādina – „mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.”⁵

Ieguldījums rūpēs par Dieva radību nav tikai iespēja, bet tā ir liecība par Kristus dzīvi un attieksmi pret to. Tā ir neizmantotā iespēja – šaurais ceļš. Jēdziens - ilgtspējīga attīstība – nes sevī šo šaurā ceļa principu, kas izpaužas tāda uzvedības modeļa un jautājumu risinājumu meklēšanā, kas atbilstu cilvēku un radības stabilai un drošai pastāvēšanai. Kristieši šajā situācijā var piedāvāt integrēt principu – vienkāršību dzīvesveidā (pietiekamības princips) un mīlestību uz savu tuvāko. Dzīvības vārdā cilvēkam jābūt spējīgam arī nest upurus un mūžīgajā diskusijā starp optimistisku un pesimistisku pasaules uzskatu veidot optimistisku pieeju dzīvei Kristū.

Valdis Antons

Vides zinātnes maģistrs

1 Genesis 1:28

2 Genesis 1:28

3 Genesis 2:15

4 8. Psalms 7.pants

5 Romiešiem 8:22

Vairāk par vienkāršību dzīvesveidā jeb pietiekamības principu - kādā no nākamajiem Mēneša viedokļiem!