Pārdomas par notikumiem Ukrainā. Kāda būs mana reakcija?

The World Assemblies of God Fellowship

    Kas sākās kā mierīga demonstrācija Maidanā 2013. gada 21. novembrī, piedzīvoja negaidītu pavērsienu nākamajos mēnešos. Pēkšņi tas izraisīja svešu bruņoto spēku iejaukšanos un suverēnas valsts daļas aneksiju. Kamēr Rietumu pasaule noskatās ar neticību un acīmredzamu vilcināšanos reaģēt uz notiekošo, dramatiskā notikumu attīstība turpinās un nav visai skaidrs, kur un kā tā virzīsies. Šodien, kad rakstu šos vārdus, ir 9.aprīlis un jaunu konflikta zonu veidošanās Ukrainas austrumos rada arvien lielāku nemieru un nedrošību.

Bet ko mums ar to visu darīt? Kā mēs kā kristieši un pilsoņi varam, un kā mums vajadzētu reaģēt uz šiem notikumiem? Atbilde nav viegla.

    Nez, vai jūs par šiem notikumiem bijāt tikpat izbrīnījušies kā Rietumu pasaules līderi? Dzīvojot „post” pasaulē, mūs vairs neizbrīna tas, kas pārsteidza līderus. Šiem notikumiem vajadzētu mūs pamodināt no post-vēsturiskuma un post-ideoloģijas miega, un vismaz nelielā mērā ievest mūs atpakaļ realitātē. Lielākā daļa lasītāju spēj atcerēties notikumus Abhāzijā un Dienvidosetijā, Čečenijā un Piedņestrā, kurus Rietumi diemžēl kaut kā ignorēja pragmatisku politisku iemeslu dēļ. Ar nožēlu jāsecina, ka šāds pragmatisms izrādās pilnīgi nespēcīgs, sastopoties ar šī brīža konfliktu Ukrainā. Es droši vien varētu mēģināt dot savu skatījumu uz šiem notikumiem, taču tam būtu minimāla vērtība, jo man trūkst kompetences šajā jomā. Taču man kā kristietim ir svarīgi, kā es varu raudzīties uz šiem notikumiem no Bībeles vēsts perspektīvas.

    Šāda mēroga konflikti nav nekas jauns. Un neļausimies ilūzijām, ka šādi konflikti 21. gadsimtā nav iespējami (to mēs bieži dzirdam politisko līderu runās: „Tas ir kaut kas neiedomājams 21. gadsimtā!”). Jēzus reiz teica, ka „jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu” (Mateja 24:6). Tas, ko mēs redzam Ukrainā, lai cik sirdi plosoši tas būtu (un ir), nav nekas jauns, un turpināsies, kamēr vien pastāvēs šī pasaule. Jēzus visai reālistiski skatījās uz to, kādā stāvoklī atrodas pasaule, kurā Viņš ienāca, lai dzīvotu, un kuras dēļ Viņš mira. Viņš ļoti labi zināja, ka cilvēku problēma patiesībā ir viņu sirds stāvoklis, nevis miera, laimes vai pārticības trūkums. Visas šīs lietas, lai gan ir vēlamas, tomēr nav iespējamas, ja nenotiek izmaiņas cilvēka sirdī. Pirms pāris desmitgadēm mēs uzdūrāmies perfektās pasaules idejai un tā saistīja mūsu prātus, solot pilnīgi laimīgu sabiedrību, finansiālu pārticību, vieglas ceļošanas iespējas – ikviens šim sarakstam var pievienot, ko vien vēlas. Taču tāpat kā jebkas cits, šī ideja radīja cerību – solīto tūkstoš gadu Reihu vai Ļeņina atnākšanu uz mūžiem – tikai, lai atgādinātu, ka šī cerība galu galā mūs pievils.

    Tādēļ pirmām kārtām mums kā kristiešiem, domājot par visu radību, vajadzētu ieņemt šādu nostāju – ka cilvēka lielākā vajadzība ir sirds izmaiņa. Ja mēs tā darīsim, starptautiski konflikti, nemaz nerunājot par personīgiem konfliktiem, un ciešanas mūs nepārsteigs nesagatavotus. Šim skatījumam vajadzētu dot mums spēcīgāku realitātes izjūtu. Būtu ļoti skumji, ja šajā vēstures brīdī Rietumi atkal ignorētu realitāti un atkārtotu jau pagātnē pieļautās vēstures kļūdas. (Tajā pašā laikā es nezinu, ko teikt par Krievijas vadītājiem, tādējādi atklājot savu rietumu-centrismu.) Tādā gadījumā es nebrīnītos, ja nākamajos gados mēs redzētu ne tikai šāda mēroga konfliktu, bet tādu konfliktu, kurā būtu ierauts viss kontinents un, iespējams, visa pasaule, ņemot vērā globalizāciju. Tam vajadzētu likt mums atmosties un pārbaudīt gan pašiem savas personīgās cerības un vēlmes, gan visas sabiedrības cerības un vēlmes, lai saprast, kur mēs šaujam garām. Tas, protams, nav viegls jautājums, un mums ir dabiska vēlme pretoties šīm idejām.

    Tomēr Dievs mūs aicina kļūt par cilvēkiem, kas ir aicināti ārā no pasaules, lai kļūtu par cita veida cilvēkiem. Lai mēs būtu pasaulē, taču nebūtu no šīs pasaules. Kristieša primārais pienākums ir būt Kristus lieciniekam. Kad Jēzus atstāja šo pasauli – kā mēs lasām Apustuļu darbu 1. nodaļā – eņģeļi mudināja Viņa mācekļus neskatīties uz debesīm. Tas viņiem droši vien atgādināja Jēzus pirms mirkļa teiktos vārdus – iet uz āru un būt Viņa lieciniekiem. Būt cilvēkiem, kas liecina par cita veida Dievu, cita veida cerību, cita veida kopienu, cita veida politiku, biznesa ētiku, morāli, taisnību un patiesību. Tas nenozīmē būt apātiskiem situācijās, ar kurām sastopamies, neiesaistīties vai palikt šauros kristiešu geto. Bet tas nozīmē būt gudriem, sperot savas dzīves soļus un uzmanīgi nosakot, kā ilgtermiņā mēs varētu pastāvēt kā augšāmceltā Kristus liecinieki tādas pasaules vidū, kurai ir grūtības atrast jēgu esošajā ļaunumā. Ļaunumā, kas izpaužas mantkārībā, bezatbildīgā politikā, neveselīgā vadībā, etniskos un rasu aizspriedumos, varaskārē un morāles trūkumā. Jo realitāte ir tāda, ka pasaule ilgojas pēc reālistiskas cerības un reālistiskas jēgas. Tieši šī iemesla dēļ Jēzus aicināja savus sekotājus būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šis raksts ir pārāk īss, lai izanalizētu, kā to praktiski darīt. Mums – man un Tev – tas jādara atbilstoši mūsu aicinājumam un dzīves situācijai. Mums ir dota liela brīvība.

    Pastāv divi galvenie iebildumi, kas varētu mūs kavēt pieņemt šādu nostāju. Tā var izklausīties pārāk vienkārša, lai būtu patiesa, vai pārāk skaista, lai būtu patiesa. Taču es jūs mudinu nedomāt, ka tā ir pārāk vienkārša vai skaista. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka galvenais faktors, kas Lielbritāniju pasargāja no Francijas asiņainās revolūcijas šausmām, bija Džona Veslija sludināšana, kuras dēļ daudzi jaunatgriezti cilvēki radīja izmaiņas angliski runājošajā pasaulē. Kādēļ gan mēs kopīgi nevarētu teikt: „Dievs, Savā žēlastībā dari to atkal un lieto mūs kā Savus kalpus!”

Stepas Ribokas, LKSB ģenerālsekretārs Lietuvā