Go and preach the Gospel to every creature

      People have brought a number of serious problems in the 21st century: food shortage, polluted physical and spiritual environment, global climate change, waste of natural resources, the cult of consumption, loss of biodiversity, poor health care is only the visible part of this iceberg.

      Enlightenment culture along with the experience of industrialization encouraged people to think that the aim of society is material progress. To reach this aim, man had the right and even the duty to reign over all living creatures and use them, thus supporting the secular worldview, which did not take into account the Creator or the goals of His creation. On the contrary, the world created was seen as a repository of raw materials, which acquire value only through exploitation.

      The Creator has invited people to participate in His creation and given us a different role in the created world only within the limits He has determined. People are God's agency, representing Him and monitoring the world, as well as taking care for the quality of its existence. The call “Be fruitful and multiply, and fill the earth and subdue it, and have dominion”[1] gives no order allowing despotic tyranny, but instead invites us to be God’s co-workers and manage His property.

      Co-workers

      In the story of creation, God entrusts people with two serious tasks on which depends the sustainable existence of the created world. At first, He clearly points out the position of humans among other creatures “subdue the earth and have dominion over creatures”[2]. This often starts a discussion on the fact that this is the basis for the development of creation’s exploitation and depletion.

      The Creator chose the man to be the ear of creation, to hear God’s voice when He wishes to say something to His creation. God chose the man to be the eyes of creation, capable of seeing the glory of God in everything created and see those in need of assistance and protection. But, first of all, the man is chosen to be the mouth of creation, so that after hearing the Creator’s call he could answer Him and worship and pray to Him both for himself and on behalf of all creatures. It is the task of a priest, so that every living creature would receive the idea of ​​God’s greatness, beauty and compassion. To be an intermediary between the created and the Creator.

      To subdue and have domination means to explore and to serve, since this is the way in which people fulfil God’s intentions. This command from the Scripture makes people rule over the created world by the same methods as those He offered in Christ’s example – to be a servant-lord.

      As God’s co-worker man continues and represents God’s creativity in the world. This is reflected in the establishment of certain order, construction and decoration in our surroundings, for example, picturesque farms, refined birch groves and blooming flower beds in the yards of town houses. God receives satisfaction and joy from His creation; He wants that the people living in the world created by Him and watching it would experience the same joy and satisfaction when thinking about Him and His work. This common joy opens the door to different sides of human creativity – arts, music, writing, and many other cultural manifestations.

      Stewards

      The second, equally important task which God reveals in the story of Creation and which is directly related to the responsibility for the surrounding environment is this – “to work it and take care of it”[3]. From the beginning, the task of man has been to guard over the world created by God, to care for the creation and help it with love. To be a steward chosen by God in front of the creation, to be an ecologist appointed by Him.

      A steward oversees somebody else’s property. He does not have any legal claims for the property, but he is responsible before the owner. The same goes for people and the world. Nobody has the right to dispose of God’s creation arrogantly or independently. The Scripture says: “you put everything under his feet”[4], but it is not an encouragement for mindless mismanagement, rather care and affection.

It is not easy to recognize this. We see God’s creation only as a raw material to increase welfare, but it is not unlimited. The value of our welfare is the price the next generations will pay for the opportunity to live in an empty and jaded world. Christians too, as part of society, must take responsibility for this situation.

      The mouth of Creation, which should glorify God, has become a scary muzzle, blaspheming the Creator and divinizing itself. The image of God has become a God’s caricature opposed by the whole creation. The kind God’s hand has turned into a bloody fist: a shepherd has turned into a butcher, a guardian – into a thief.

Jesus reminds – “We know that the whole creation has been groaning as in the pains of childbirth right up to the present time.”[5]

      Investment in caring for God’s creation is not only a possibility, it is rather a testimony of Christ’s life and attitude towards it. It is the missed opportunity – the narrow path. The concept of sustainable development includes this principle of narrow path, expressing itself in seeking such a pattern of behaviour and solutions that would correspond to stable and safe existence of people and creation. In this situation, Christians may offer to integrate the principle of simple lifestyle (the principle of sufficiency) and the love for neighbour. For the sake of life, people should be able to make sacrifices and create an optimistic approach to life in Christ in the midst of the eternal debate between the optimistic and pessimistic worldview.

Valdis Antons

Master of Environmental Education

---

[1] Genesis 1:28

[2] Genesis 1:28

[3] Genesis 2:15

[4] Psalm 8, verse 7

[5] Romans 8:22

Es – Dieva līdzstrādnieks un zemes pārvaldnieks?

Cilvēks 21. gadsimtā ir ienesis virkni nopietnu problēmu: pārtikas trūkums, piesārņota fiziskā un garīgā vide, globālas klimata izmaiņas, dabas resursu izšķērdēšana, patēriņa kults, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, neapmierinoša veselības aprūpe – tas viss ir tikai šī aisberga redzamā daļa

Apgaismības kultūra līdz ar industrializācijas pieredzi mudināja cilvēku domāt, ka sabiedrības mērķis ir materiālais progress. Šā mērķa vārdā cilvēkam bija tiesības un pat pienākums valdīt pār visu dzīvo radību un to izmantot, tā atbalstot sekulāro pasaules uzskatu, kura ietvaros nepastāvēja atsauces uz Radītāju vai Viņa radīšanas mērķiem. Gluži pretēji, radītā pasaule tika aplūkota kā izejvielu krātuve, kam vērtību piešķir vienīgi tās ekspluatācija.

Radītājs ir aicinājis cilvēku piedalīties Viņa radībā un devis mums atšķirīgu lomu radītajā pasaulē, tad tikai tajās robežās, kuras ir nolicis. Cilvēki ir Dieva aģentūra, Viņu reprezentējoša un pasauli pārraugoša, kas rūpējas par tās pastāvēšanas kvalitāti. Aicinājums „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet”¹ nav pavēles, kas atļautu despotisku tirāniju, bet būt Dieva līdzstrādniekam un Viņa īpašumu pārvaldniekam.

Līdzstrādnieki

Radīšanas stāstā Dievs cilvēkam uztic divus nopietnus uzdevumus, no kuriem ir atkarīga radītās pasaules ilgtspējīga pastāvēšana. Vispirms Viņš skaidri norāda cilvēka vietu pārējās radības vidū „pakļaujiet sev zemi un valdiet pār radību”². Šeit bieži sākas diskusijas par to, ka šis lūk, ir pamats uz kura ir attīstījusies radības ekspluatācija un izsaimniekošana.

Radītājs cilvēku izredzēja, lai viņš būtu radības auss, lai dzirdētu Dieva balsi tad, kad Viņš vēlas Savai radībai kaut ko pateikt. Dievs cilvēku izredzēja, lai viņš būtu radības acis, kas spētu visā radītājā ieraudzīt Dieva godību un redzētu to, kam nepieciešama palīdzība un aizstāvība. Bet vispirms cilvēks ir izredzēts, lai būtu radības mute, lai pēc tam, kad saklausīts Radītāja aicinājums, varētu atsaukties tam un godināt un lūgt Viņu gan savā, gan visas radības vārdā. Tas ir priestera uzdevums, lai ikviena dzīvā radība saņemtu priekšstatu par Dieva varenību, skaistumu un žēlsirdību. Būt starpniekam starp radību un Radītāju.

Pakļaut un valdīt nozīmē izzināt un kalpot, jo tādā veidā cilvēks piepilda Dieva dotos uzstādījumus. Šī Rakstu pavēle liek cilvēkam valdīt pār Radīto pasauli ar tādām metodēm, kādas Viņš piedāvāja Kristus piemērā – būt kungam – kalpam.

Kā Dieva līdzstrādnieks cilvēks turpina un atspoguļo pasaulē Dieva radošumu. Tas izpaužas kā noteiktas kārtības ieviešana mūsu apkārtējā vidē ap mums, tās apbūve un izdaiļošana, piemēram, ainaviskās lauku sētas, izkoptās bērzu birzis vai ziedošās puķudobes pilsētu māju pagalmos. Dievs gūst gandarījumu un prieku no savas radības, viņš vēlas, lai arī cilvēks, dzīvojot Viņa radītajā pasaulē un tajā veroties, gūtu tādu pašu prieku un gandarījumu par Viņu un Viņa veikumu. Šis kopīgais prieks atver durvis dažādām cilvēka radošajām izpausmēm – tēlotājmākslā, mūzikā, rakstniecībā un daudzās citās kultūras izpausmēs.

Pārvaldnieks

Otrs, tikpat nopietns uzdevums, kuru Dievs atklāj Radīšanas stāstā un ir tieši saistīta ar atbildību par apkārtējās vides stāvokli - „zemi kopt un sargāt”³. Cilvēka uzdevums no sākta gala ir bijis sargāt Dieva radīto pasauli, ar mīlestību rūpēties par radību un palīdzēt tai. Būt Radītāja liktam pārvaldniekam radības priekšā, labu darošo Dieva roku radītajā pasaulē, būt Viņa ieceltam ekologam.

Pārvaldnieks pārrauga kāda cita īpašumu. Viņam nevar būt juridisku pretenziju uz pārvaldāmo īpašumu, bet ir pilnībā atbildīgs īpašnieka priekšā. Tā tas ir ar cilvēku pasaules priekšā. Nevienam cilvēkam nav tiesības rīkoties ar Dieva radīto augstprātīgi vai neatkarīgi. Raksti saka: „visu Tu esi nolicis pie cilvēka kājām”⁴, bet tas nebūt nav iedrošinājums neprātīgai izsaimniekošanai, bet rūpēm un gādībai.

Šo atzīt nav vienkārši. Dieva radītais mums ir tikai neapstrādāts materiāls labklājības celšanai, bet tā nav neierobežota apslēptu dārgumu krātuve. Mūsu labklājības vērtība ir cena, ko nākamās paaudzes maksās par iespēju dzīvot iztukšotā un novārdzinātā pasaulē. Arī kristiešiem, kā sabiedrības daļai, ir jāuzņemas atbildība par šo situāciju.

Radības mute, kurai vajadzētu pagodināt Dievu, ir kļuvusi par biedējošu purnu, Radītāju zaimojošu un sevi dievišķojošu. Dieva līdzība ir kļuvusi par Dieva karikatūru, kuram pretojas visa radība. Laba darošā Dieva roka ir pārvērtusies par asiņainu kulaku: gans ir kļuvis par miesnieku, sargs par zagli.

Jēzus atgādina – „mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.”⁵

Ieguldījums rūpēs par Dieva radību nav tikai iespēja, bet tā ir liecība par Kristus dzīvi un attieksmi pret to. Tā ir neizmantotā iespēja – šaurais ceļš. Jēdziens - ilgtspējīga attīstība – nes sevī šo šaurā ceļa principu, kas izpaužas tāda uzvedības modeļa un jautājumu risinājumu meklēšanā, kas atbilstu cilvēku un radības stabilai un drošai pastāvēšanai. Kristieši šajā situācijā var piedāvāt integrēt principu – vienkāršību dzīvesveidā (pietiekamības princips) un mīlestību uz savu tuvāko. Dzīvības vārdā cilvēkam jābūt spējīgam arī nest upurus un mūžīgajā diskusijā starp optimistisku un pesimistisku pasaules uzskatu veidot optimistisku pieeju dzīvei Kristū.

Valdis Antons

Vides zinātnes maģistrs

1 Genesis 1:28

2 Genesis 1:28

3 Genesis 2:15

4 8. Psalms 7.pants

5 Romiešiem 8:22

Vairāk par vienkāršību dzīvesveidā jeb pietiekamības principu - kādā no nākamajiem Mēneša viedokļiem!

Ko darīt ar Jāņiem?

   „No viena cilvēka Viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos Viņu atrast.” (1)

   Jāņi varētu būt vislatviskākie no visiem svētkiem. Kāpēc gan latvietim tos nesvinēt? Kā varam lasīt 2013.gada rakstā „Delfos”, pat arī trīs konfesiju bīskapi neredz konfliktu starp Jāņiem un kristietību. (2) Vai tos svin tēvzemē, vai trimdā, latvieši dodas pie dabas, sakur ugunskurus, dzied dziesmas, dzer alu un ēd sieru, priecādamies par garāko dienu un īsāko nakti gadā. Jautājums ir, ko tad mēs īsti svinam, un kā mums kā kristiešiem vajadzētu tos svinēt, lai tie nenāktu mums vai citiem par piedauzību un dotu Dievam godu?

   Pirmais, ko vēlos uzsvērt, ir tas, ka esam kristieši un turklāt latvieši. Varbūt tas šķiet pašsaprotami, bet dažreiz tas, kas ir pašsaprotams, netiek izprasts. Pāvils, uzrunājot atēniešus, liek saprast patiesību, ka no viena cilvēka (t.i. no Ādama) Dievs radīja visas cilvēku tautas. Vikipēdijā ir bezgala garš tautību saraksts, vairāki tūkstoši! Starp šīm daudzām tautām esam arī mēs – latvieši. No visām daudzu tūkstošu tautām pasaulē tikai nedaudzām (nepilnām 200) ir sava valsts. Mēs arī, paldies Dievam, esam starp tām un varam būt pateicīgi, ka Dievs ir devis mums noteiktu laiku un robežas, kur dzīvot, lai meklētu Viņu.

   To pašu varam teikt par jebkuru citu tautu, jo tautība ir dāvana no Dieva. Kā jebkura dāvana, tā var tikt lietota labi vai ļauni. Labi, ja mēs to lietojam pēc Dieva prāta, ļauni—ja to lietojam savtīgi, nicinot vai apspiežot citas tautas.

   Bībelē lasām apustuļa Pāvila teikto par katras tautas mērķi: „Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.”(3) Mēs pēc Dieva prāta esam latvieši, lai mēs kā latvieši, dzīvojot savā zemē, varam kā latvieši Viņu meklēt. Labs jautājums, ko reiz uzdeva Māc. Guntis Kalme, ir: “Kādēļ mēs, kristieši, esam atstājuši latvietības jautājumu dievturu rokās? Kādēļ mūsdienās sabiedrībā ir jūtama tāda neveselīga spriedze, ka būt latvietim nozīmē, ka tu nevari būt kristietis, vai otrādi – būt kristietim nozīmē, ka tu nevari būt „latvisks latvietis?”

   Tas nav vienmēr tā bijis. Faktiski tas ir mainījies relatīvi nesen. Atmodas gados bija daudz citādāk, tad baznīca bija „tautas baznīca”, tādā izpratnē, ka tā bija vienota ar tautu. Doma baznīca tika lietota kā lazarete barikāžu laikā. Ticība bija aktuāla un nozīmīga, kā varam redzēt XX Dziesmu svētku ierakstos. Mežaparka estrāde kļuva par brīvdabas baznīcu, kad svēts klusums pārņēma publiku, dziedot „Mūsu Tēvs” no Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” Tauta vienoti lūdza Dieva palīgu – lai nāk Tava valstība! Lai notiek Tavs prāts!

   Kādēļ šobrīd baznīcas „reitings” iet mazumā, kamēr vienaldzība vai naids pret baznīcu aug? Kā mācītājs Krists Kalniņš vaicāja kādā mācītāju konventā: “Vai mums kā Baznīcai ir, ko teikt neticīgajai pasaulei, ko piedāvāt, ko darīt lietas labā, jeb vai mēs esam apmierināti paši ar sevi un to, ka mūsu baznīcas soli paliek pustukši?”

   Šī ideja, ka latvietis nevar būt kristietis varbūt balstās uz nepareiziem priekšstatiem par mūsu senčiem un kā kristietība atnāca Baltijas krastos. Jaunā Rīgas teātra režisors Gatis Šmits, komentējot izrādi „Pirmie Aplausi” – izrādi par Indriķa Hroniku, teica: „Mūsu līdzšinējie priekšstati par latviešu senvēsturi un mūsu tautas veidošanos ir balstīti uz mītiem, kam bieži nav sakara ar īstenību. Runa ir par latviešiem kā svešzemnieku upuriem, par 700 gadu verdzību, par piespiedu kristianizāciju. Šie mīti dažādos vēstures brīžos ir bijuši izdevīgi un, iespējams, pat nepieciešami. Tomēr šī upura loma, lai cik ērta tā nebūtu, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu identitātē. Šķiet, ka šobrīd mīti par pagātni traucē mūsu nākotnei.” Jautājums ir, ko mēs kā Baznīca varam darīt, lai dotu mūsu tautai cerību, lai sadziedētu tās gadsimtu senās brūces?

   Šī spriedze starp kristietību un latvietību vai folkloru ir nevajadzīga un neproduktīva. Problēma ir ka mēs, kristieši, esam atstājuši folkloras jautājumu pagāniem - dievturiem. Folklora nav nekas slikts. Iztulkojot, tā nozīmē „tautas mācība” jeb saprast, kas tu esi. Lutera akadēmijā man bija izcils pasniedzējs – Valdis Muktupāvels, kas mums mācīja Letoniku jeb folkloru – mācību par to, kas mēs, Baltijas ciltis, esam. Šī spriedze ar Baznīcu rodas, jo tiek nepareizi izprasts, ka būt latvietim nozīmē būt dievturim. Pretēji mūsdienu mentalitātei vēlos uzsvērt, ka tas nav patiesi. Jo dievturībai nav nekāda sakara ar to, kam mūsu senči ticēja pirms kristietības. Kādēļ es to saku? Klausieties tālāk!

   Dievturība ir latviešu neopagānu reliģiska kustība, ko izveidoja Ernests Brastiņš 1925.gadā. Viņš to dēvē par senlatviešu reliģijas atjaunojumu.(4) Pat arī, ja tā būtu patiesība, kas ir maz ticami, jo nav nekādu liecību par to, kāda bija senlatviešu reliģija un kā tā tika praktizēta – pat arī ja tā būtu patiesība, ir jāatceras, ka visi cilvēki alkst pēc Dieva. Sv. Augustīns par Dievu ir teicis: „Tu esi mūs radījis un vilcis pie sevis, un mūsu sirds ir nemierā, līdz tā atrod mieru Tevī.”(5) Visi meklē Dievu, kā māk.

   Bet atrast Dievu bez Viņa palīdzības nav iespējams, jo „Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis.”(6) Visi meklē Dievu. Bet vienīgi Kristus var darīt zināmu to, kas tad īsti ir Dievs, kāds Viņš ir un ko Viņš dara. Kristīgā reliģija ir atklāsmes reliģija – tas nozīmē, ka tai mums ir jātiek atklātai. Kādam ir jāstāsta par Kristu, kas mums atklāj patiesību. (7)

   Mūsu senči, meklēdami Dievu kā mācēdami, pielūdza dabu un elkus, pārkāpdami pirmo bausli, bet ar kristietības atnākšanu Baltijas krastos patiesība tika atklāta mūsu tautai, lai tā varētu Trīsvienīgo Dievu piesaukt garā un patiesībā.
   Mūsu tauta ir bijusi kristīga vairāk nekā 800 gadu. Atgriezties pie tā, kas nav patiess, būtu kā Salamans rakstījis: „Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā muļķis atkārto savu muļķību.”(8)

   Kā tas attiecas uz Jāņiem, mums un mūsdienām? Ļoti aktuāli. Mēdz dzirdēt no kristiešu aprindām, ka īsti kristieši nevar svinēt Jāņus. Jautājums ir, ko viņi domā ar šo apgalvojumu. Ja viņi domā, ka nevar piedalīties neopagānu izdomātos rituālos, kuri godina vasaras saulgriežus – pilnīgi piekrītu. Kristieši ar tīru sirdsapziņu nevar pielūgt neko, izņemot Trīsvienīgo, patieso Dievu. Arvien vairāk un populārāka ir kļuvuši šāda neopagāniska svinēšana, un tas ir žēl. Par sirdsmieru sev un liecību pasaulei kristiešiem nevajadzētu piedalīties nekādos neopagānu rituālos, bet vajag rādīt pazemīgu piemēru, pasakot, ka pielūgt elkus neklājas. Kā mūsu arhibīskaps brīdina: “Ja svētkos kaut kur nāk priekšā maģija vai buršanās, tad lietot veselo saprātu, (..) lai nemestos uz galvas iekšā tur, kur eņģeļi iet apkārt ar līkumu.”(2) Toties atstāt Jāņus vai citus latviešu svētkus citiem ir negudra rīcība. Ja redzam ko nepareizu, ko greizu, mūsu pienākums ir to labot. Pārveidot kaut ko nepareizu, ko greizu ir Dieva daba – Viņš paņēma mūs, šķībi un greizi grēkā kritušos un iztaisnoja Kristū. Ja Viņš to dara ar mūs personībām, kādēļ Viņš to nevar darīt ar mūsu Tautas identitāti?
Jēzus sūtīja mūs, lai mēs būtu sāls un gaisma pasaulei. Kā varam būt sāls un gaisma, ja neesam pasaulē? Kratīšana ar pirkstu ir vienkārša un neuzrunājoša rīcība – bet parādīt labu piemēru ir grūtāk, toties iedarbīgāk.

   Kas tad ir Jāņi? Pēc Māc. Ivo Pavloviča izsmeļošā rakstā „Svētdienas Rītā” (2012) norādīts, ka Jāņu svinēšana ir par godu Jānim Kristītājam, kura piedzimšanu atzīmējam 24. jūnijā, un ir balstīta baznīcas kalendārā.(9) Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Kristum un, kā pravietots Vecajā Derībā, viens no uzdevumiem, kas Jānim bija uzticēts, bija „vērt tēvu sirdis pie dēliem un dēlu sirdis pie tēviem.” (10) Kas varētu būt skaistāks un svētīgāks par to, kad visa ģimene svin kopā – visas paaudzes, visi radi un draugi, pašiem par prieku un līksmību? Ne dzērumā un izvirtībā, bet kā nākas, tikumīgi un skaisti, dziesmā un dejā, rotaļās un spēlēs. Visus svētkus varam veltīt Dievam un saņemt kā dāvanu no Dieva, jo priecāties un pateikties par to, ko Viņš devis, ir labi un tā piederas. Gudrais Salamans saka: „Ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu ” (11)Viņam patīk, ko mēs darām, kad esam Kristū, kad saņemam visu kā dāvanu no Viņa, dodot visu Viņam. Kā mums kā kristiešiem vajadzētu Jāņus svinēt? Atbildēšu ar Alberta Legzdiņa vārdiem:

   “Līgo, tētiņ, līgodams, līgo skaļi šovakar, neaizmirsti savam dēlam Jāņu dziesmas mācīt ar. Lai, kad viņam pašam dēli, kādreiz Jāņos līdzi būs, atceroties, vecos vārdus, līgo dziesma jauna kļūs.”(12)

Mācītājs Kārlis Zikmanis

1.Bībele, Apustuļu darbi 17:26,27
2.http://www.delfi.lv/news/national/politics/biskapi-neredz-konfliktu-starp-janiem-un-kristietibu-aicina-papardes-ziedu-meklet-atbildigi.d?id=43424073
3.Bībele, Apustuļu darbi 17
4.http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_Brasti%C5%86%C5%A1
5.http://www.latvijasluteranis.lv/2013/06/29/augustins/
6.Bībele, Jāņa evaņģēlijs 1;18
7.Bībele, vēstule romiešiem 10:14
8.Bībele, Salamana pamācības 26:11
9.http://www.svetdienasrits.lv/2012/06/16/vai-jani-ir-paganu-svetki-2/
10.Bībele, Maleahija grāmata 3:24
11.Bībele, Salamans mācītājs 9:7
12. http://www.dziesmas.lv/d/Ligo_mamin_ligodama_-_Cikagas_piecisi_-_Alberts_Legzdins/10653

Pārdomas 2014.gada ģimenes dienā

Foto no personīgā arhīva

    Latvijas pirmās neatkarības laikā visi svinēja Ģimenes dienu. Kā tad mēs esam no Ģimenes dienas nonākuši līdz Mātes dienai? Šķiet, tas notika tāpēc, ka, sākoties 2. Pasaules karam un pēc tam padomju laikiem, daudzi vīri un tēvi tika paņemti armijā vai izsūtīti un mātēm nācās uzņemties galveno audzinātājas lomu ģimenē. Un daudzi tāpēc vēl joprojām ir ļoti pateicīgi tām mātēm, kas pašaizliedzīgi viņus audzinājušas.

    Bet tagad, kad nav vairs ne kara, ne padomju laiku, mātēm nevajag vienām cīnīties. Ļoti gribas mudināt visus vīriešus nebūt „lupatām”, bet uzņemties atbildību par sievu un bērniem, lai veidotu stipras ģimenes.

    Kā tad īsti ir ar mūsu ģimenēm, mūsu tautu? Jo tālāk, jo trakāk. Mēs dzīvojam ģimenēm grūtā laikā. Ļoti daudz kas pasaulē tiek darīts, lai grautu ģimenes vērtību. Piemēram, mūsu vecmāmiņas stāsta un atceras, ka pirms 40 gadiem tas bija neiedomājami - ja tu esi teicis “jā” vārdu, kā tad tu vari tagad šķirties un aizmirst par saviem bērniem?
   Vai pirms vairākiem desmitiem gadu varēja iedomāties, ka divi jaunieši nevis apprecas, bet padzīvo kopā, pamēģina un tad, ja sanāk, arī apprecas? Tas nebija iedomājams, arī pirms tam gadu simtiem, gadu tūkstošiem visi precējās un tikai tad sāka dzīvot kopā. Bail padomāt, kas būs vēl pēc 20 gadiem...

    „Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit - vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši... vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam.” (Joz.24:15) Šajā rakstu vietā no Bībeles mēs redzam kādu principu, proti, valsts nebūt nav tā, kas izauklē ģimeni. Tieši otrādi - no dievbijīgas ģimenes svētība izstaro uz visu tautu. Sabiedrību veido ģimenes. Jo stiprākas ir ģimenes, jo stiprāka pati sabiedrība. Un, ja ir kaut viena ģimene, kas to apliecina, tad citas ģimenes var sekot līdzi šim piemēram.

    Luters, rakstot Mazo katehismu, katru katehisma sadaļu iesāk ar vārdiem: “Kā nama tēvam kristīgā veidā jāmāca..” Te mēs redzam, ka Luters ļoti trāpīgi no Svētajiem rakstiem bija uztvēris to, ka Dievs pirmām kārtām garīgo atbildību prasīs no tēviem. Bībelē Pāvila vēstulē efeziešiem ir teikts: “Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva.” Turpat tālāk lasām: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam.”
  
    Jozua, par kuru lasām Vecajā Derībā, ir bijis izcils tēvs un tautas vadītājs. Jozua noliek tautu izvēles priekšā starp patieso Dievu un elku dieviem. Jautājums par elkiem izklausās diezgan reliģiozi, tomēr ir aktuāls arī šodien. Cilvēks pēc savas dabas nav homo sapiens, drīzāk viņš ir homo religiosos, tas ir - reliģioza būtne. Patīk tas mums vai ne, mēs visi tādi esam.

    Arī šodien taču mums ir elki un ideāli, kuriem sekojam, un arī ģimenes izjūk šādu elku dēļ. Mūsdienu elki vairs nav totēmu vai elku stabu veidā taisīti. Mūsdienu elki ir citi. Elku dievi jau nav tikai tie, kas sastopami citās reliģijās – Zevs, Allāhs, Krišna u.c. Par elku var kļūt jebkura lieta uz šīs pasaules. Varu nosaukt vismaz četrus izplatītākos mūsdienu elkus: nauda, vara, slava un bauda. Ja mūsu galvenā uzmanība ir pievērsta kādam elkam vai pat vairākiem, tad ģimenei maz no mums paliek pāri.
   Vienīgais, kas šo skrējienu pēc elkiem var apturēt, ir tas, ka ir kādi vīri un sievas, kas uzdrošinās pateikt: “Pietiek, es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam.” Kur ģimenes ir Dieva vārda gaismā, tur paradumi un attieksme mainās uz labo pusi, kādreiz lēnām, bet pamatīgi.

    Tomēr kāds teiks: ”Gan jau vēl paspēšu izveidot ģimeni, man vēl visa dzīve priekšā, gribas to izbaudīt!” Arī man tā kādreiz likās, kad biju sešpadsmitgadīgs. Bet tagad esmu priecīgs, ka apprecējos, kad man bija tikai 21 gads, un tagad man ir jau četri bērni, vecākajai meitai jau seši ar pusi gadi. Un pirms tam es pat nevarēju iedomāties, cik tas ir fantastiski, kad tev ir pašam sava ģimene, un šodien es savu ģimeni nemainītu ne pret kādu naudu, baudu, slavu vai varu.
Katram vīrietim reiz Dieva priekšā būs jāatbild ne tikai par to, vai viņš naudiņu ģimenei gādājis un kopā pavadījis laiku, bet arī - vai viņš ir saviem bērniem mācījis mīlestību uz Dievu un Dieva Vārdu? Un tikai tad, ja ģimenē nav tēva, tad atbildība jāuzņemas mātei.

   Man ir kādi draugi, klasesbiedri, kurus ik pa laikam satieku un kuri savā dzīvē uzstādījuši it kā lielus mērķus: atrast labi atmaksātu darbu, uzcelt lielu māju, braukt ar luksusa auto, un tad būtu nodrošinājums un varētu veidot ģimeni. Bet, ja paskatās, ko viņi desmit gadu laikā kopš skolas beigšanas ir sasnieguši? Neko īpašu... Gadi rit, un nekas daudz no izsapņotā nav sanācis. Varbūt nedaudz lielāka alga, kāds pakāpiens karjerā, bet ģimenes kā nav, tā nav. Un arī no lielās naudas pelnīšanas nekas daudz nav sanācis, jo ļoti daudz ticis iztērēts dažādās jaunākajās tehnoloģijās, arī izpriecās. Kādreizējie sapņi arvien attālinās un attālinās, un tu pats paliec arvien vecāks. Kamēr kādam citam pa to laiku jau bērni piedzimuši, un daudz kas ticis investēts viņu nākotnē.

    Viena lieta ir, ja nav īsti, ar ko ģimeni veidot, bet pavisam cita, kad tās iespējas ir, bet tu tās palaid garām, jo tev ir pavisam citas prioritātes vai, pareizāk sakot, citi elki, kas vada tavu dzīvi. Tev liekas, ka tu visu kontrolē, bet īstenībā elki kontrolē tevi, un tu viņiem veltī visu savu laiku un enerģiju.

    Noslēgumā gribēju padalīties ar kādu spilgtu nesenu atklāsmi saistībā ar ģimeni. Pirms kāda laika es cīnījos ar lielā sāpēm mugurā, ka ne īsti paskriet varēju, ne naktī pagriezties uz otriem sāniem – katru kustību pavadīja lielas sāpes. Pēc neskaitāmām pārbaudēm un ārstu konsultācijām sapratu, ka nekāda nauda vai iespējas, pat ja tādas man būtu, to mainīt nevar. Un tajā brīdī es ļoti novērtēju to prieku, ko man dod bērni, kad viņi atnāk, tevi samīļo, pieglaužas un vienkārši spēlējas tev blakus, un priecājas par dzīvi, un ar šo prieku „aplipina” arī tevi.
   Protams, ģimenei nāk līdzi arī savas rūpes un grūtības, bet tas ir nesalīdzināmi ar to, ko ģimene dod pretī. Ģimene ir vislabākās zāles pret vientulību, garlaicību un nedrošību. Tas, ko tu iegūsti no ģimenes, ir daudz vairāk, nekā jebkurš cits no elku dieviem jebkad varētu piedāvāt. “Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam. “ Dzīsimies nevis pēc elkiem – slavas, varas, baudas, naudas, bet pēc stiprām ģimenēm, jo tieši stipras ģimenes veidos stipru Latviju!

                                                                      Mācītājs un četru bērnu tēvs Roberts Otomers
                                                 

Reflections on Family Day 2014

  Everyone celebrated Family Day during the first period of Latvian independence. How did the Family Day turn into the Mother’s Day? It seems that the reasons are rooted in the 2nd World War and the following Soviet period when many husbands and fathers were taken into the army or deported and mothers had to play the key role in upbringing. And therefore, many are still very grateful to those mothers who have selflessly brought them up.

   But now, when there is no war, nor the Soviet times, mothers do not need to struggle alone. This is my opinion, and I am eager to encourage all men to stop being milksops, but to take responsibility for their wives and children and for the building of strong families.

   How are our families, our nation doing? The farther the worse it gets. We live in a time that is very difficult for families. The world seeks to undermine the value of family. For example, some 40 years ago, divorces were rare, it was unthinkable – if you have once said “yes”, how can you divorce now and forget about your children?

   Who would have thought some 20 years ago that two young people do not get married, but live together, try out and then marry if it turns out well? 20 years ago it was unimaginable, even before that – hundreds and thousands of years everyone married and only then moved in to live together. I am scared to think what will happen after 20 years...

   „You choose this day whom you will serve; whether the gods which your fathers served …or the gods of the Amorites, in whose land you dwell…But as for me and my house, we will serve the Lord.” (Joshua 24:15) In this passage from the Bible, we see a principle, namely – the state is far from being a nurse for families. Instead – a devout family radiates blessing to all people. Society is made up from families. If the families are stronger, the society itself is stronger.

   In Luther’s Small Catechism, each section begins with the words: “As the head of the family should teach them in a simple way to his household...”

    Thus, I conclude that God will primarily demand from fathers to be spiritually responsible. Paul states in his Letter to the Ephesians: “For the husband is the head of the wife, even as Christ is the head of the church” Further on it says: “Fathers, provoke not your children to wrath: but bring them up in the nurture and admonition of the Lord.”

   One day, each man will have to answer before God not only whether he has earned money for his family and spent time together, but also – whether he has taught his children to love God and the Word of God. And this should become the mother’s responsibility only if there is no father in the family.

   Joshua, of whom we read in the Old Testament, was an exceptional father and popular leader. Joshua makes the people face a choice between the true God and idols. The issue of idols sounds rather religious, but still remains a topical issue. A man by its nature is not homo sapiens, but rather homo religiosos – a religious being. We all are – like it or not.

   Even today we follow idols and ideals, and such idols also destroy families. Modern idols are not made as totems anymore, they are different. For idols are not only those we see in other religions – Zeus, Allah, Krishna, etc. I can name at least four the most common modern idols: money, power, fame and pleasure.

   If you pay more attention to an idol, or even several, your family receives very little from you. The only thing that can stop this race after idols is men and women who dare to say: “Stop, as for me and my house, we will serve the Lord, the Triune God.”  If families live in the light of God’s Word, their habits and attitudes are changing for the better, sometimes slowly, but thoroughly.

   However, some will say – I will have enough time to found a family, I have the whole life ahead, I want to enjoy it! I also thought so once, when I was sixteen. But now I am glad that I got married when I was only 21, and now I have four children, my eldest daughter is already 6 and a half years old. Before that I could not even imagine how fantastic it is to have my own family, but today I would not change my family for any money, pleasure, fame or power.

   I have some friends and classmates whom I occasionally meet and who had set seemingly great goals to be reached during their lifetime: find a well-paid job, build a big house, drive a luxury car, and then they would be able to support and found a family. But if you look at them, what have they achieved during these 10 years since graduation? Not much... Years are passing by, and most dreams have failed. Maybe they have a little higher salary, another step in career, but no families yet. And the huge earnings have also been a disappointment, since a lot of them has been spent on various latest technologies, on pleasure; and these former dreams are gradually disappearing, and people grow older. In the meantime, someone else has had children, and much has been invested in their future.

   At this point, I wish to add that one thing is if you don’t have anyone to found a family with, but quite another if you have opportunities, but you let them go because you have very different priorities, or rather other idols that are leading your life. You think that you are controlling everything, but, in fact, idols are in control of you, and you give them all your time and energy.

   Finally, I wanted to share some recent revelation concerning my family. Some time ago, I struggled with an enormous back pain for about half a year, I could not go jogging or turn on the other side at night – every movement was accompanied by great pain. After numerous tests and doctors’ consultations, I realized that there was no money or possibilities that could change this. And, at that moment, I dearly appreciated the joy given to me by children, when they came and hugged me, nestled up and simply played near me; they were happy with life and they “spread” this happiness to me.

      Naturally, family comes along with worries and difficulties, but they cannot be compared with what the family gives back. The family is the best medicine for loneliness, boredom, insecurity and other problems. You receive from the family a lot more than any other idol could ever offer. “As for me and my house, we will serve the Lord, the Triune God. “ Let us seek not for idols – fame, power, pleasure, money – but for strong families. Because it is the strong families that will build a strong Latvia!

                                                                            Pastor and father of four Roberts Otomers

Pārdomas par notikumiem Ukrainā. Kāda būs mana reakcija?

The World Assemblies of God Fellowship

    Kas sākās kā mierīga demonstrācija Maidanā 2013. gada 21. novembrī, piedzīvoja negaidītu pavērsienu nākamajos mēnešos. Pēkšņi tas izraisīja svešu bruņoto spēku iejaukšanos un suverēnas valsts daļas aneksiju. Kamēr Rietumu pasaule noskatās ar neticību un acīmredzamu vilcināšanos reaģēt uz notiekošo, dramatiskā notikumu attīstība turpinās un nav visai skaidrs, kur un kā tā virzīsies. Šodien, kad rakstu šos vārdus, ir 9.aprīlis un jaunu konflikta zonu veidošanās Ukrainas austrumos rada arvien lielāku nemieru un nedrošību.

Bet ko mums ar to visu darīt? Kā mēs kā kristieši un pilsoņi varam, un kā mums vajadzētu reaģēt uz šiem notikumiem? Atbilde nav viegla.

    Nez, vai jūs par šiem notikumiem bijāt tikpat izbrīnījušies kā Rietumu pasaules līderi? Dzīvojot „post” pasaulē, mūs vairs neizbrīna tas, kas pārsteidza līderus. Šiem notikumiem vajadzētu mūs pamodināt no post-vēsturiskuma un post-ideoloģijas miega, un vismaz nelielā mērā ievest mūs atpakaļ realitātē. Lielākā daļa lasītāju spēj atcerēties notikumus Abhāzijā un Dienvidosetijā, Čečenijā un Piedņestrā, kurus Rietumi diemžēl kaut kā ignorēja pragmatisku politisku iemeslu dēļ. Ar nožēlu jāsecina, ka šāds pragmatisms izrādās pilnīgi nespēcīgs, sastopoties ar šī brīža konfliktu Ukrainā. Es droši vien varētu mēģināt dot savu skatījumu uz šiem notikumiem, taču tam būtu minimāla vērtība, jo man trūkst kompetences šajā jomā. Taču man kā kristietim ir svarīgi, kā es varu raudzīties uz šiem notikumiem no Bībeles vēsts perspektīvas.

    Šāda mēroga konflikti nav nekas jauns. Un neļausimies ilūzijām, ka šādi konflikti 21. gadsimtā nav iespējami (to mēs bieži dzirdam politisko līderu runās: „Tas ir kaut kas neiedomājams 21. gadsimtā!”). Jēzus reiz teica, ka „jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu” (Mateja 24:6). Tas, ko mēs redzam Ukrainā, lai cik sirdi plosoši tas būtu (un ir), nav nekas jauns, un turpināsies, kamēr vien pastāvēs šī pasaule. Jēzus visai reālistiski skatījās uz to, kādā stāvoklī atrodas pasaule, kurā Viņš ienāca, lai dzīvotu, un kuras dēļ Viņš mira. Viņš ļoti labi zināja, ka cilvēku problēma patiesībā ir viņu sirds stāvoklis, nevis miera, laimes vai pārticības trūkums. Visas šīs lietas, lai gan ir vēlamas, tomēr nav iespējamas, ja nenotiek izmaiņas cilvēka sirdī. Pirms pāris desmitgadēm mēs uzdūrāmies perfektās pasaules idejai un tā saistīja mūsu prātus, solot pilnīgi laimīgu sabiedrību, finansiālu pārticību, vieglas ceļošanas iespējas – ikviens šim sarakstam var pievienot, ko vien vēlas. Taču tāpat kā jebkas cits, šī ideja radīja cerību – solīto tūkstoš gadu Reihu vai Ļeņina atnākšanu uz mūžiem – tikai, lai atgādinātu, ka šī cerība galu galā mūs pievils.

    Tādēļ pirmām kārtām mums kā kristiešiem, domājot par visu radību, vajadzētu ieņemt šādu nostāju – ka cilvēka lielākā vajadzība ir sirds izmaiņa. Ja mēs tā darīsim, starptautiski konflikti, nemaz nerunājot par personīgiem konfliktiem, un ciešanas mūs nepārsteigs nesagatavotus. Šim skatījumam vajadzētu dot mums spēcīgāku realitātes izjūtu. Būtu ļoti skumji, ja šajā vēstures brīdī Rietumi atkal ignorētu realitāti un atkārtotu jau pagātnē pieļautās vēstures kļūdas. (Tajā pašā laikā es nezinu, ko teikt par Krievijas vadītājiem, tādējādi atklājot savu rietumu-centrismu.) Tādā gadījumā es nebrīnītos, ja nākamajos gados mēs redzētu ne tikai šāda mēroga konfliktu, bet tādu konfliktu, kurā būtu ierauts viss kontinents un, iespējams, visa pasaule, ņemot vērā globalizāciju. Tam vajadzētu likt mums atmosties un pārbaudīt gan pašiem savas personīgās cerības un vēlmes, gan visas sabiedrības cerības un vēlmes, lai saprast, kur mēs šaujam garām. Tas, protams, nav viegls jautājums, un mums ir dabiska vēlme pretoties šīm idejām.

    Tomēr Dievs mūs aicina kļūt par cilvēkiem, kas ir aicināti ārā no pasaules, lai kļūtu par cita veida cilvēkiem. Lai mēs būtu pasaulē, taču nebūtu no šīs pasaules. Kristieša primārais pienākums ir būt Kristus lieciniekam. Kad Jēzus atstāja šo pasauli – kā mēs lasām Apustuļu darbu 1. nodaļā – eņģeļi mudināja Viņa mācekļus neskatīties uz debesīm. Tas viņiem droši vien atgādināja Jēzus pirms mirkļa teiktos vārdus – iet uz āru un būt Viņa lieciniekiem. Būt cilvēkiem, kas liecina par cita veida Dievu, cita veida cerību, cita veida kopienu, cita veida politiku, biznesa ētiku, morāli, taisnību un patiesību. Tas nenozīmē būt apātiskiem situācijās, ar kurām sastopamies, neiesaistīties vai palikt šauros kristiešu geto. Bet tas nozīmē būt gudriem, sperot savas dzīves soļus un uzmanīgi nosakot, kā ilgtermiņā mēs varētu pastāvēt kā augšāmceltā Kristus liecinieki tādas pasaules vidū, kurai ir grūtības atrast jēgu esošajā ļaunumā. Ļaunumā, kas izpaužas mantkārībā, bezatbildīgā politikā, neveselīgā vadībā, etniskos un rasu aizspriedumos, varaskārē un morāles trūkumā. Jo realitāte ir tāda, ka pasaule ilgojas pēc reālistiskas cerības un reālistiskas jēgas. Tieši šī iemesla dēļ Jēzus aicināja savus sekotājus būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šis raksts ir pārāk īss, lai izanalizētu, kā to praktiski darīt. Mums – man un Tev – tas jādara atbilstoši mūsu aicinājumam un dzīves situācijai. Mums ir dota liela brīvība.

    Pastāv divi galvenie iebildumi, kas varētu mūs kavēt pieņemt šādu nostāju. Tā var izklausīties pārāk vienkārša, lai būtu patiesa, vai pārāk skaista, lai būtu patiesa. Taču es jūs mudinu nedomāt, ka tā ir pārāk vienkārša vai skaista. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka galvenais faktors, kas Lielbritāniju pasargāja no Francijas asiņainās revolūcijas šausmām, bija Džona Veslija sludināšana, kuras dēļ daudzi jaunatgriezti cilvēki radīja izmaiņas angliski runājošajā pasaulē. Kādēļ gan mēs kopīgi nevarētu teikt: „Dievs, Savā žēlastībā dari to atkal un lieto mūs kā Savus kalpus!”

Stepas Ribokas, LKSB ģenerālsekretārs Lietuvā

 

Reflections on events in Ukraine. How I will react?

     What started as a peaceful demonstration in Maidan on the 21^st of November 2013 suddenly took an unexpected turn in the months following it. Suddenly it caused the interventions of alien forces and annexation of a part of sovereign state. As the Western World watches the events with unbelief and obvious hesitation as to how to respond to what is happening, the dramatic development proceeds and it is not quite clear where and how it will move forward. Today, as I write these words, is the 9^th of April and newly established zones of conflict in eastern municipalities of Ukraine causes more and more turmoil and uncertainty.

But what do we make out of it? How do we as Christians and citizens can and/or should respond to these events? It is not an easy answer.

     I wonder if you were surprised by these events the same way as the leaders of the Western World were. Living in the world of “post”, it is hardly surprising that it brought surprise to the leaders. These events should return us from the post-historicity and post-ideology maze, and bring us back to reality at least a little bit. Most of the readers can remember something about the events in Abkhazia and South Ossetia, Chechnya, Transnistria that unfortunately somehow were ignored by the West for the sake of rather pragmatic political reasons. Unfortunately such pragmatism proves itself to be absolutely impotent in the face of today’s conflict in Ukraine. I could probably attempt to give some perspective of mine on these events, but that would be of a very limited value as I am not competent in this area at all. But my concern as a professing Christian would be to find out how as a Christian I can view these events in the light of the Biblical message.

     The conflicts of that scale are nothing new. And let us not be disillusioned by the expectation that such conflicts are not possible in the XXI century (that’s what we often hear in the talks of political leaders, “It is unthinkable in the XXI century!”). Jesus once told that “you will hear of wars and rumors of wars” (Matt. 24:6). What we see here, however heart breaking it might be (and is), is nothing new and will continue to happen as long as this world exists. Jesus was quite realistic about the state of the world that he came to live in and die for, knowing full well that the problem of the human being is really the state of one’s heart and not the lack of peace, happiness of life or lack of prosperity. All these things are also desirable, but not really possible if there is no change of human heart. Some decades ago we stumbled upon the idea of the perfect world and it captured our imagination with ideas of perfectly happy society, financial prosperity, easyness of traveling, and one can add all that she wishes. But as all created hopes – the promised thousand years Reich or the coming of Lenin for ever, just to recall few – , this hope will eventually disappoint us.

      So, firstly as Christians we should take this stand in our thinking and understanding of all creation – that the biggest need of human being is transformation of the heart. If we do, international conflicts, not to mention our personal conflicts and suffering will not catch us by surprise at all. It should bring us to the stronger sense of reality. It would be very sad if, at this moment of history, the West would again, in days to come, ignore the reality and repeat the historical mistakes already done in the past. (At the same time I wonder what to say about leadership of Russia, which reveals my personal western-centeredness) Then, I would not be surprised that in years to come we would see not only conflicts of

this scale, but a conflict involving the whole continent and possibly the whole world, keeping in mind the globalization. This should be a wakeup call for us all to investigate our own hopes and desires on personal level as well as hopes and desires of the society at large and to see where and how we miss the point. It is a difficult issue to deal with and naturally we are resistant to these ideas.

     Yet, God calls us to be people who are called out of the world to be a different kind of people. To be in the world, but not of the world. The primary mandate of a Christian is to be a witness of Jesus. When Jesus was leaving the world, as we read in the Acts 1, angels prompted his disciples not to look into heavens. That must have reminded them of the words that Jesus spoke just a moment ago – to go out and to be his witnesses. Witnesses of a different kind of God, of different kind of hope, different kind of community, different kind of politics, business ethics, morals, justice, truth. It does not mean to be apathetic to the situations that we face and somehow to be uninvolved or to be stuck in small Christian ghettos. Now might be a time to mourn. But this means to be wise in making one’s steps in life and carefully determining how, in the long run, we might stand firmly as wittiness of the resurrected Christ in the midst of the world that struggles to make sense of the evil that exist and expresses itself in greed, irresponsible politics, unhealthy leadership, ethnic and racial prejudice, seeking of power, lack of morals. For the reality is that the world longs for realistic hope and realistic meaning. Exactly for that reason Jesus calls his followers the light and the salt of the earth. How we work that out in detail goes beyond this short reflection. We, you and me, have to work it out in relation to our own vocation and situation of life. There is loads of freedom in this.

     Two main arguments may stand in the way for us to accept this position. It might sound too simple to be true, or too good to be true. But I urge you not to think it is too simple or too good. Historians agree that the main factor that speared Britain from the horrors of bloody revolution in France was the preaching of John Wesley, because many converted people brought about the initial changes in the Anglo-Saxon world. Why not to say together – God, in your mercy, do it again and use us as your servants!

Steponas Ribokas
LKSB Lithuania