Pārdomas 2014.gada ģimenes dienā

Foto no personīgā arhīva

    Latvijas pirmās neatkarības laikā visi svinēja Ģimenes dienu. Kā tad mēs esam no Ģimenes dienas nonākuši līdz Mātes dienai? Šķiet, tas notika tāpēc, ka, sākoties 2. Pasaules karam un pēc tam padomju laikiem, daudzi vīri un tēvi tika paņemti armijā vai izsūtīti un mātēm nācās uzņemties galveno audzinātājas lomu ģimenē. Un daudzi tāpēc vēl joprojām ir ļoti pateicīgi tām mātēm, kas pašaizliedzīgi viņus audzinājušas.

    Bet tagad, kad nav vairs ne kara, ne padomju laiku, mātēm nevajag vienām cīnīties. Ļoti gribas mudināt visus vīriešus nebūt „lupatām”, bet uzņemties atbildību par sievu un bērniem, lai veidotu stipras ģimenes.

    Kā tad īsti ir ar mūsu ģimenēm, mūsu tautu? Jo tālāk, jo trakāk. Mēs dzīvojam ģimenēm grūtā laikā. Ļoti daudz kas pasaulē tiek darīts, lai grautu ģimenes vērtību. Piemēram, mūsu vecmāmiņas stāsta un atceras, ka pirms 40 gadiem tas bija neiedomājami - ja tu esi teicis “jā” vārdu, kā tad tu vari tagad šķirties un aizmirst par saviem bērniem?
   Vai pirms vairākiem desmitiem gadu varēja iedomāties, ka divi jaunieši nevis apprecas, bet padzīvo kopā, pamēģina un tad, ja sanāk, arī apprecas? Tas nebija iedomājams, arī pirms tam gadu simtiem, gadu tūkstošiem visi precējās un tikai tad sāka dzīvot kopā. Bail padomāt, kas būs vēl pēc 20 gadiem...

    „Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit - vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši... vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam.” (Joz.24:15) Šajā rakstu vietā no Bībeles mēs redzam kādu principu, proti, valsts nebūt nav tā, kas izauklē ģimeni. Tieši otrādi - no dievbijīgas ģimenes svētība izstaro uz visu tautu. Sabiedrību veido ģimenes. Jo stiprākas ir ģimenes, jo stiprāka pati sabiedrība. Un, ja ir kaut viena ģimene, kas to apliecina, tad citas ģimenes var sekot līdzi šim piemēram.

    Luters, rakstot Mazo katehismu, katru katehisma sadaļu iesāk ar vārdiem: “Kā nama tēvam kristīgā veidā jāmāca..” Te mēs redzam, ka Luters ļoti trāpīgi no Svētajiem rakstiem bija uztvēris to, ka Dievs pirmām kārtām garīgo atbildību prasīs no tēviem. Bībelē Pāvila vēstulē efeziešiem ir teikts: “Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva.” Turpat tālāk lasām: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam.”
  
    Jozua, par kuru lasām Vecajā Derībā, ir bijis izcils tēvs un tautas vadītājs. Jozua noliek tautu izvēles priekšā starp patieso Dievu un elku dieviem. Jautājums par elkiem izklausās diezgan reliģiozi, tomēr ir aktuāls arī šodien. Cilvēks pēc savas dabas nav homo sapiens, drīzāk viņš ir homo religiosos, tas ir - reliģioza būtne. Patīk tas mums vai ne, mēs visi tādi esam.

    Arī šodien taču mums ir elki un ideāli, kuriem sekojam, un arī ģimenes izjūk šādu elku dēļ. Mūsdienu elki vairs nav totēmu vai elku stabu veidā taisīti. Mūsdienu elki ir citi. Elku dievi jau nav tikai tie, kas sastopami citās reliģijās – Zevs, Allāhs, Krišna u.c. Par elku var kļūt jebkura lieta uz šīs pasaules. Varu nosaukt vismaz četrus izplatītākos mūsdienu elkus: nauda, vara, slava un bauda. Ja mūsu galvenā uzmanība ir pievērsta kādam elkam vai pat vairākiem, tad ģimenei maz no mums paliek pāri.
   Vienīgais, kas šo skrējienu pēc elkiem var apturēt, ir tas, ka ir kādi vīri un sievas, kas uzdrošinās pateikt: “Pietiek, es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam.” Kur ģimenes ir Dieva vārda gaismā, tur paradumi un attieksme mainās uz labo pusi, kādreiz lēnām, bet pamatīgi.

    Tomēr kāds teiks: ”Gan jau vēl paspēšu izveidot ģimeni, man vēl visa dzīve priekšā, gribas to izbaudīt!” Arī man tā kādreiz likās, kad biju sešpadsmitgadīgs. Bet tagad esmu priecīgs, ka apprecējos, kad man bija tikai 21 gads, un tagad man ir jau četri bērni, vecākajai meitai jau seši ar pusi gadi. Un pirms tam es pat nevarēju iedomāties, cik tas ir fantastiski, kad tev ir pašam sava ģimene, un šodien es savu ģimeni nemainītu ne pret kādu naudu, baudu, slavu vai varu.
Katram vīrietim reiz Dieva priekšā būs jāatbild ne tikai par to, vai viņš naudiņu ģimenei gādājis un kopā pavadījis laiku, bet arī - vai viņš ir saviem bērniem mācījis mīlestību uz Dievu un Dieva Vārdu? Un tikai tad, ja ģimenē nav tēva, tad atbildība jāuzņemas mātei.

   Man ir kādi draugi, klasesbiedri, kurus ik pa laikam satieku un kuri savā dzīvē uzstādījuši it kā lielus mērķus: atrast labi atmaksātu darbu, uzcelt lielu māju, braukt ar luksusa auto, un tad būtu nodrošinājums un varētu veidot ģimeni. Bet, ja paskatās, ko viņi desmit gadu laikā kopš skolas beigšanas ir sasnieguši? Neko īpašu... Gadi rit, un nekas daudz no izsapņotā nav sanācis. Varbūt nedaudz lielāka alga, kāds pakāpiens karjerā, bet ģimenes kā nav, tā nav. Un arī no lielās naudas pelnīšanas nekas daudz nav sanācis, jo ļoti daudz ticis iztērēts dažādās jaunākajās tehnoloģijās, arī izpriecās. Kādreizējie sapņi arvien attālinās un attālinās, un tu pats paliec arvien vecāks. Kamēr kādam citam pa to laiku jau bērni piedzimuši, un daudz kas ticis investēts viņu nākotnē.

    Viena lieta ir, ja nav īsti, ar ko ģimeni veidot, bet pavisam cita, kad tās iespējas ir, bet tu tās palaid garām, jo tev ir pavisam citas prioritātes vai, pareizāk sakot, citi elki, kas vada tavu dzīvi. Tev liekas, ka tu visu kontrolē, bet īstenībā elki kontrolē tevi, un tu viņiem veltī visu savu laiku un enerģiju.

    Noslēgumā gribēju padalīties ar kādu spilgtu nesenu atklāsmi saistībā ar ģimeni. Pirms kāda laika es cīnījos ar lielā sāpēm mugurā, ka ne īsti paskriet varēju, ne naktī pagriezties uz otriem sāniem – katru kustību pavadīja lielas sāpes. Pēc neskaitāmām pārbaudēm un ārstu konsultācijām sapratu, ka nekāda nauda vai iespējas, pat ja tādas man būtu, to mainīt nevar. Un tajā brīdī es ļoti novērtēju to prieku, ko man dod bērni, kad viņi atnāk, tevi samīļo, pieglaužas un vienkārši spēlējas tev blakus, un priecājas par dzīvi, un ar šo prieku „aplipina” arī tevi.
   Protams, ģimenei nāk līdzi arī savas rūpes un grūtības, bet tas ir nesalīdzināmi ar to, ko ģimene dod pretī. Ģimene ir vislabākās zāles pret vientulību, garlaicību un nedrošību. Tas, ko tu iegūsti no ģimenes, ir daudz vairāk, nekā jebkurš cits no elku dieviem jebkad varētu piedāvāt. “Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam. “ Dzīsimies nevis pēc elkiem – slavas, varas, baudas, naudas, bet pēc stiprām ģimenēm, jo tieši stipras ģimenes veidos stipru Latviju!

                                                                      Mācītājs un četru bērnu tēvs Roberts Otomers