There are no shades of grey here (not even one)

     By now, all of us know that the movie, Fifty Shades of Grey, is in the theaters. It’s based on E.L. James’ bestselling erotic novel, which has sold over 100 million copies around the world.

    Since the book has been out for awhile, some research has already been done on it that presumably applies to the movie as well. The Journal of Women’s Health has published two articles by Amy Bonomi, professor and chairperson of Michigan State University’s Department of Human Development and Family studies. The first study [1] was simply to determine if the book promotes emotional and sexual abuse (which it does) and the other one [2] was to see if there was a connection between the violence depicted in the book, and the true life experiences of those women who read the book. Turns out there was. The study showed strong correlations between health risks in women's lives – including violence victimization and disordered eating – and reading Fifty Shades. In other words, if a woman reads Fifty Shades of Grey, she either already has, or is more likely in the future, to suffer from an eating disorder or to suffer violence at the hands of an “intimate partner” than women who do not read such books.

    We value freedom of speech, so we place very few restrictions on the media. And yet, is it not obvious that all mental input has some influence? Children don’t become communists, or jihadists, or racists, or rapists, from riding tricycles and playing with toy cars. They develop those tendencies from experiences that impact them during vulnerable times, and especially if those experiences present certain activities as very positive. Fifty Shades is mainstreaming pornography, but worse than that, it shows the emotional and physical violence against women as romantic rather than destructive. If a young person, whose sexual identity is not yet developed, watches this movie, should we not expect it to influence the way that person views acceptable sexual behavior?

    Research already shows that about 1 woman in 4 experiences abuse at the hands of an intimate partner. And that is with the prevailing social viewpoint that such abuse is wrong. Can we not expect such violence to escalate if it is promoted in the media as positive?

    There is a tendency to think of the removal of all sexual restraints as “empowering.” I’m “free” to do whatever I want. But what is shown in Fifty Shades is empowering only to the abuser, certainly not to the one being abused. Christian, the multimillionaire abuser, actively stalks Ana, including buying the place where she works and tracking her through an app on her phone. He controls her behavior, her eating, and who she is allowed to spend her time with, isolating her from friends and family. He humiliates her, threatens her and blames her. As a result, Ana is afraid of making Christian angry, afraid to talk to her friends, and insecure in her own identity.

    Even though it’s supposed to seem “sexy,” the book even includes several instances of rape, where Ana is coerced into or outright forced to have sex.

    This is not the first movie in recent years to deal with the subject of “Intimate Partner Violence.” The difference is, the others have universally recognized this violence as a desperate evil, and have attempted to realistically deal with the awful suffering many women experience from it. Fifty Shades of Grey is being marketed as “an incredible fairytale love story,” treating the abusive behaviors as adorably flirtatious interaction. By showing the abuse as romantic, this movie sends out the dangerous message that, in the end, you can change your abuser. Research and the experience of millions of abused women, indicate otherwise.

    One of the saddest aspects of this movie is that it markets abuse as “romance,” effectively silencing the voices of millions of victims, who for decades have been trying to be heard. In effect, the movie says, “She acted as if she disliked being mistreated, but in the end, wasn’t it what she really wanted?”  Abusive threats and behavior are presented as playful fun; force ends up being acceptable because, although Anastasia is terrified by it to start with, she ends up enjoying it.

    This is what women want, says Fifty Shades of Grey: the perpetuation of violent rape culture. Here, coercion is acceptable, abuse is shown as positive, and consent is ignored. It all works out well in the end.

    Psychiatrist Dr. Miriam Grossman sums it up well:
    “Fifty Shades of Grey teaches your daughter that pain and humiliation are erotic, and it teaches your son that girls want a guy who controls, intimidates and threatens.” [3]

    In another article, she continues:
    “The bottom line: the ideas of Fifty Shades of Grey  are dangerous, and can lead to confusion and poor decisions about love. There are vast differences between healthy and unhealthy relationships, but the movie blurs those differences, so you begin to wonder: ‘What’s healthy in a relationship? What’s sick? There are so many shades of grey … I’m not sure.’

    “Listen, it’s your safety and future we’re talking about here. There’s no room for doubt: an intimate relationship that includes violence, consensual or not, is completely unacceptable.

    “This is black and white. There are no shades of grey here. Not even one.” [4]

    My advice? Don’t go to see this movie. Surely we can do better than spending money to support such destructive social garbage.[5] 

Bill Mauldin, publisher and missionary

13 Feb 2015

[1] “Double Crap!” Abuse and Harmed Identity in Fifty Shades of Grey
Amy E. Bonomi, Lauren E. Altenburger, and Nicole L. Walton. Journal of Women's Health. September 2013, 22(9): 733-744. http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/jwh.2013.4344 
[2] Fiction or Not? Fifty Shades is Associated with Health Risks in Adolescent and Young Adult Females
Bonomi Amy E., Nemeth Julianna M., Altenburger Lauren E., Anderson Melissa L., Snyder Anastasia, and Dotto Irma. Journal of Women's Health. September 2014, 23(9): 720-728. http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/jwh.2014.4782 
[3] http://www.miriamgrossmanmd.com/parent-survival-guide-to-fifty-shades-of-grey 
[4] http://www.megmeekermd.com/2015/02/a-psychiatrists-letter-to-young-people-about-fifty-shades-of-grey/[5] Much of this article is based on Kristen O’Neal’s The Real Abuse at the Heart of ‘Fifty Shades of Grey’ http://www.relevantmagazine.com/culture/film/fifty-shades-grey-and-abuse

Am I Charlie? Reflections on the massacre in France

    All France reeled in shock and anger when on 7 January 12 people were killed in the offices of the French satirical weekly newspaper Charlie Hebdo. As the news quickly spread around the world, cartoonists responded with satire, sorrow and outpourings of emotion.

    Just as quickly the hashtag #JeSuisCharlie (I am Charlie) began trending worldwide as people joined in solidarity with those whom they believed had died to support freedom of speech. Yet even as they abhorred the killings, others raised questions about the deliberately offensive humour and racial stereotypes prevalent in Charlie Hebdo cartoons.

    How should Christians react?

    Daniel Bourdanné, IFES General Secretary, was quick to comment on the complexity of the situation. ‘As we consider the recent massacre of 12 people at the Charlie Hebdo headquarters in France and the other killings at the kosher supermarket, I think we should have two reactions. Our first of course is to condemn the killings. It is never right to kill another, even if you have been deeply offended by something they have said or done. So we can express our shock and horror that these young men have taken the lives of others. And we can express our sympathy to the families of those who have died, and also to all of the people of France who are grieving deeply.

    ‘Our second reaction should be to ask ‘what is freedom?’ Are we ‘free’ to say absolutely anything? Are we free to promote racial stereotypes, to criticise in any way we choose? With freedom comes great responsibility. I think that this is important to remember as we approach these events with grace and sensitivity.’

    Are we free to say anything?

    Andy Shudall, TSCF New Zealand staff worker, writes from a country where a public figure responded to the killings by saying ‘They deserved it.’ Andy thinks such a reaction is both blatantly stupid and dangerous.

    ‘We must engage in rigorous, complex and thoughtful processes as we contemplate our response both to the wickedness of violence in the name of religion and the publication of offensive cartoons; be they satirical or otherwise.

    ‘It's complicated. Some Charlie Hebdo cartoons are reprehensible and viciously racist. But the murders in the offices of that newspaper were not a strike for justice but an attack against freedom.

    ‘It's complicated because the Muslim population of France are much discriminated against and those cartoons will have fuelled much victimisation of innocents within France and further afield.

    ‘Today I've seen "kill all Muslims" and "wipe out the religious" in discussions and comments. It is complicated because within the outrage against the extremist views which have led to this unconscionable violence is a real seam of xenophobia.

     ‘We need to protect satire - it is vital in healthy societal discussion and it acts toward freedom and against oppression. But we cannot simply wave away bile and prejudice that masquerades as satire.

    It's definitely not complicated to describe the actions of those attackers as evil. It is complicated in the aftermath not to canonise racism and xenophobia.’

    Is there hope for the future?

   Isabelle Veldhuizen, staff with GBU France, who fears that the killings will only encourage further secularization in France, wanted to pull back a little from the politicisation of the event. She agreed with a blog post that called Christians to pray – for the victims’ and the terrorists’ families, for justice – and to remember that we have a clear message of hope. She added, ‘In the past few days I have been pleasantly surprised by how French people reacted: with solidarity and care, rather than anger at Muslims.

    ‘For the future I am a bit afraid (but God is full of surprises so hopefully I'll be wrong!) that this incident will give another pretext for stronger and stronger pushing for secularism, because politics use everything as excuse to go in that direction.

Penny Vinden, IFES

13 Jan 2015

Source: http://ifesworld.org/en/blog/2015/01/am-i-charlie-reflections-massacre-france

Vai es esmu Čārlijs? Pārdomas par notikumiem Francijā

   

Kad 7.janvārī franču satīriskās iknedēļas avīzes “Charlie Hebdo” redakcijā tika nogalināti 12 cilvēki, Franciju pāršalca šoks un dusmas. Ziņām strauji izplatoties pa visu pasauli, karikatūristi uz notikušo atbildēja ar asprātīgām dzēlībām, kā arī paužot skumjas un dažādas citas pāriplūstošas emocijas.

     Vienlaikus ar daudzu cilvēku iesaistīšanos atbalsta akcijā par tiem, kuri, viņuprāt, bija miruši izteiksmes brīvības vārdā, interneta vidē un citur pasaulē milzīgā ātrumā izplatījās arī mirkļa birka #JeSuisCharlie(Es esmu Čārlijs). Lai gan kamēr vieni pauda savu riebumu pret slepkavībām, citi lika aizdomāties par apzināti aizvainojošo humoru un rasu stereotipiem, kas dominēja Čārlija Hebdona karikatūrās.

    Kā uz to vajadzētu reaģēt kristiešiem?

Daniels Bordanē (Daniel Bourdanné), IFES ģenerālsekretārs lieki nekavējās paust savu nostāju par situācijas sarežģītību:“Aplūkojot neseno 12 cilvēku slaktiņu Čārlija Hebdona galvenajā redakcijā Francijā un citām slepkavībām košera lielveikalā, domāju, ka mūsu atbildes reakcijām vajadzētu būt divējādām. Pirmā, protams, būtu nosodīt slepkavības. Nekas neattaisno slepkavību, pat, ja tevi kāds ir aizvainojis ar savu teikto vai izdarīto. Līdz ar to mēs varam paust savu sašutumu un riebumu par to, ka šie jaunie vīrieši ir atņēmuši citu dzīvības. Mēs arī varam paust savu līdzjūtību nogalināto ģimenēm, kā arī visai Francijas tautai, kura ir dziļās sērās. Otrā reakcija varētu būt jautājums: “Kas ir brīvība?” Vai mēs esam “brīvi” paust pilnīgi jebko? Vai mums ir atļauts veicināt rasu stereotipus, kritizēt, kā vien mēs to vēlamies? Līdz ar brīvību nāk liela atbildība. Domāju, ka ir svarīgi šo atcerēties, ļoti uzmanīgi pieejot šiem notikumiem.”

    Vai esam brīvi paust jebko?

     Endijs Šudals (Andy Shudall), Jaunzēlandes studentu kustības (TSCF) darbinieks raksta kā tādas valsts iedzīvātjs, kur kāds sabiedriskais darbinieks atbildēja uz slepkavībām, sakot: “Viņi to bija pelnījuši.” Endijs uzskata, ka šāda atbildes reakcija ir uzkrītoši muļķīga un bīstama.
     “Pārdomājot mūsu atbildi gan attiecībā uz ļaunumu reliģijas vārdā, gan arī aizvainojošu karikatūru publicēšanu, neskatoties uz to, ka tās ir satīriskas, mēs iesaistāmies sarežģītās norisēs.
     Šī situācija nav viegla. Dažas no Čārlija Hebdona karikatūrām ir peļamas un izteikti rasistiskas. Tomēr slepkavības laikraksta redakcijā nebija cīņa par taisnību, bet gan uzbrukums brīvībai.
     Situācija Francijā ir sarežģīta, jo tur mītošie musulmaņi tiek ļoti diskriminēti, un šīs karikatūras lielā mērā ir veicinājušas nevainīgu cilvēku vajāšanas gan Francijā, gan arī ārpus tās.
     Diskusijās un komentāros es redzu “nogalināt visus musulmaņus” un “nost ar visiem reliģiozajiem”. Situāciju sarežģī fakts, ka šī rupjā attieksme pret ekstrēmistu uzskatiem, kas savukārt ir novedusi līdz pārmērīgai vardarbībai, ir pavediens uz patiesu visa svešā (ārzemnieciskā) neieredzēšanu – ksenofobiju.
     Mums ir jāaizsargā satīra - asprātīgie vērojumi un izteikumi par sabiedrībā notiekošo, jo tai ir būtiska loma veselīgās sabiedrības diskusijās, kā arī tā iestājas par brīvību un pret apspiešanu. Tomēr mēs nedrīkstam pieļaut dusmas (žulti) un aizspriedumus, kas uzdodas par satīru.
Pilnīgi noteikti nav grūti šo uzbrucēju darbības nosaukt par ļaunām, bet ir sarežģīti šo notikumu atskaņā nekanonizēt, rasismu un ksenofobiju, padarot to svētu un neaizskaramu"

    Vai nākotnei ir cerība?

     Izabelle Veldhūzena (Isabelle Veldhuizen), Francijas studentu kustības (GBU) darbiniece, kura baidās, ka šīs slepkavības tikai veicinās turpmāku Francijas atdalīšanos no baznīcas, gribēja atkāpties no šī notikuma politizēšanas. Viņa piekrīt kādā blogā paustajam viedoklim, ka kristiešiem ir jālūdz gan par upuru, gan arī teroristu ģimenēm, gan arī par taisnīgumu, kā arī viņa atgādina, ka mums ir skaidra cerības vēsts. Viņa piemetināja: “Pēdējās pāris dienās es esmu patīkami pārsteigta par Francijas iedzīvotāju reakciju uz notikušo, kuri tā vietā, lai paustu dusmas pret musulmaņiem, reaģē ar vienotību un rūpēm.
     Kas attiecas uz nākotni, es baidos (bet Dievs ir pilns pārsteigumu un es ceru, ka es kļūdīšos!), ka šis notikums kalpos, kā vēl viens iegansts spēcīgākai sekularizācijai, jo politiķi izmanto visu kā attaisnojumu, lai dotos pretī tam, ka valsts atdalās no baznīcas.
     Bet kas attiecas uz cilvēkiem, es esmu iedrošināta un patiešām ceru, ka, atbildot uz šo slaktiņu, cilvēki sev uzdos jautājumus par Dievu un to, ko viņi dara ar savu dzīvi."

Penija Vindena (Penny Vinden), IFES
2015.gada 13.janvārī

 

Avots: http://ifesworld.org/en/blog/2015/01/am-i-charlie-reflections-massacre-france

Plānot vai neplānot?

   

    Jauna gada sākums ir brīnišķīgs laiks, lai domātu un plānotu. Galu galā - mums būtu jāizplāno mūsu dzīve un strukturētiem plāniem ir diezgan liela nozīme. Mēs to labi zinām un mums tas ir mācīts kopš bērnības. Turklāt nākotnes plānošanas jēdziens bieži ir atrodams visdažādāko avotu citātos:

    "Plāno nākotni, jo tajā tu pavadīsi visu savu atlikušo dzīvi." - Marks Tvens

    "Nespējot sagatavoties, tu sagatavojies neveiksmei." – Bendžamins Franklins

    "Tas, kurš katru rītu plāno dienas gaitas un turas pie ieplānotā, nes sev līdzi pavedienu, kas viņu izvedīs cauri visaizņemtākās dzīves labirintam." – Viktors Igo.

    "Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. " – Lūkas evaņģēlijs 14:28-30, Bībele.

    "Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet, ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks. " – Salamana pamācības 21:5, Bībele.

    Bet, skatoties no otras puses ...

    Jauna gada sākums ir brīnišķīgs laiks, lai pilnībā atrastos pašreizējā mirklī un uzticētos tam, ka nākotne pati par sevi parūpēsies. Mums nevajadzētu pārlieku aizrauties ar plānošanu – svarīgi būt atvērtam. Mēs to labi zinām un mums tas ir mācīts kopš bērnības. Turklāt jēdziens "būt atvērtam nākotnei" bieži ir atrodams visdažādāko avotu citātos:

    "Peļu un cilvēku vispārdomātākie plāni bieži vien neizdodas." – Roberts Burns

    "Es neko neplānoju. Es tikai ļaušu visumam mani pārsteigt." – Džons Kusaks

   "Ceļojums ir kā cilvēks – nav divu vienādu. Visi plāni, drošības pasākumi, uzraudzība un piespiešanās ir velta. Pēc ilgu gadu pūliņiem mēs saprotam, ka ne jau mēs gatavojamies un dodamies ceļojumā, bet tas pats mūs paņem sev līdzi." – Džons Šteinbeks

    "Labam ceļotājam nav noteiktu plānu, kā arī tā nolūks nav nonākt galapunktā." – Lao Tzu

    "Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, – jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to. " – Jēkaba 4:13-15, Bībele

    "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu." – Mateja evaņģēlijs 6:33-34 , Bībele.

    Tātad ... kura tad no šīm abām pieejām ir īstā? Plānošana vai tomēr neplānot? Šķiet, ka ir iespējams nosliekties par labu, gan vienam, gan otram, atkarībā no tā, kuru autoru darbi, vai rakstu vietas tiek apskatītas. Patiesībā, jo vairāk es lasu kā par vienu, tā par otru viedokli, jo pamatotāki šķiet abi divi, lai gan savā ziņā tie šķiet nesavienojami. Bet ... vai tiešām?

    Pievieno vēl šai dilemmai faktu, ka mums dabiski ir tieksme nosliekties par labu vienam vai otram viedoklim. Veidu, kā mēs uztveram un mijiedarbojamies ar pasauli, plaši izmantotais sociometriskais instruments MBTI (The Myers-Briggs Type Indicator), iedala četrās kategorijās. Viena no šīm kategorijām cilvēkus iedala pēc tā, ko viņi iecienījuši vairāk - struktūru vai atvērtību, dzīvi bez struktūras. Tas gan neparāda, kura pieeja no abām ir labāka, bet palīdz saprast to, ka mums visiem zināmā mērā ir dabiska tieksme nosliekties par labu vienam vai otram domu gājienam.

    Mums reizēm ir tieksme slīgt galējībās: vai nu/vai, par/pret, jā/nē. Gan-gan (pretēji tam, ka jāizvēlas viens vai otrs) izvēles iespējas ir vilinošas, bet tās bieži vien nespēj atainot to, cik sarežģīti ir izvēlēties. Vienkāršas izvēles par morāles, finanšu vai attiecību jautājumiem pastāv reti. Ja jūs meklējat skaidru viedokli par to, kuru no abiem izvēlēties – nākotnes plānošanu, vai atvērtību iespējām, tad šis raksts jums nepalīdzēs. Man ir žēl jums to pateikt tagad, kad jūs jau esat nonācis gandrīz līdz raksta beigām. Patiesība ir tāda, ka šī dilemma nav par vai nu/vai (abas izvēles pastāv līdzās un nav iespējams tās pilnībā atdalīt vienu no otras), kā arī tā nav par abi/un (abas izvēles daudzos veidos ir savstarpēji izslēdzošas).

    Sauksim to par vai nu/un paradoksu.

    Pieņemot faktu, ka tas ir paradokss, ko nav iespējams ne pilnībā atrisināt, ne saprast, tas mums ļauj pakāpties soli atpakaļ, dziļi ievilkt elpu un nejusties spiestiem izvēlēties labāko no abiem. Protams, ka plānošana ir svarīga, bet tikpat svarīgi ir būt atvērtam. Tomēr vissvarīgākais būtu pajautāt: "Vai manas rokas ir atvērtas? Vai es esmu gatavs ļaut Dievam, ja tā būtu Viņa griba, izplānot, sastrukturēt un sasistematizēt manu pasauli? Vai es atļautu Viņam paņemt no manām atvērtajām rokām jebko, kas mani atturētu uzņemties risku, izbaudīt mirkli un izmantot iespēju, kas tajā brīdi varbūt nebūtu pats loģiskākais, bet manā dziļākajā būtībā aizskartu kādu stīgu, patiesi mani uzrunātu?"

    Labi. Lūk, es stāvu – rokas plaši atplestas, gatavībā vai nu saņemt, vai dot, pieņemt gudrus lēmumus, vai tieši pretēji – uzņemties muļķīgus riskus. Ko tālāk?

    Piedāvāju pāris praktiskus soļus, lai atrastu zelta vidusceļu starp plānošanu un atvērtību iespējām jūsu dzīvē:

    1. Atklāj sevi. Izpildi kādu no personības testiem (iesākumam labs varētu būt MBTI (The Myers-Briggs Type Indicator) tests, bet ir daudz citu testu).
Papētiet, kādā veidā jūs pieņemat lēmumus un mācies no tā. Jums ir savs, unikāls veids, kā atrisināt šo vai nu/un paradoksu. Vai jūs zināt, kāds tas ir? Zinot to, kam mēs dabiski dodam priekšroku, mēs varam izskaidrot, kāpēc mēs tiecamies nosliekties par labu vienam virzienam, vai otram.

    2. Eksperimentē. Jūsu pusaudžu un divdesmitgadnieku gadi ir brīnišķīgs laiks, lai izmēģinātu ko jaunu, saprotot, kas strādā un (tikpat svarīgi), kas ne. Vai jūs izplānojat savu dienu līdz pēdējai minūtei? Varbūt pamēģiniet darīt kaut ko impulsīvu, pavērojot, kādas izjūtas tas raisa? Vai kalendārs jūs interesē tikai fotogrāfiju dēļ? Izmēģiniet darīt kādu lietu vienu nedēļu vienā noteiktā laikā un paskatieties, kāda būs jūsu reakcija. Trenējies, pieņemot mazus lēmumus, lai tad, kad ir laiks lielākiem – karjerai, laulībai un ģimenei, jums jau būtu iestrādnes, zināms pamats. Brīžos, kad jūs izšķiraties par labu sirds vai prāta lēmumiem, pierakstiet, ko jūs darāt un, kāpēc jūs izvēlējaties darīt to tieši tādā veidā. Tas jums ļoti noderēs turpmākajā dzīvē, jo būs iespēja atskatīties un mācīties gan no jūsu kļūdām, gan arī veiksmēm.

    3. Radiet paši savu unikālo lēmumu pieņemšanas veidu. Saprotot sevi, kā arī sākot eksperimentēt lēmumu pieņemšanas procesā un atklājot to, kas ir vislabākais jums, jūs, visticamāk, ieraudzīsiet veidojamies veselīgus lēmumu pieņemšanas modeļus. Piefiksējiet tos, bet neturieties pārāk cieši pie tiem. Mums ir pastāvīgi jāspēj pielāgoties mainīgajai videi, kā arī dažādās dzīves situācijās ir iespējami atšķirīgi risinājumi. Tomēr nebaidieties izveidot un pieturēties pie tāda lēmumu pieņemšanas modeļa, kas ļautu jums virzīties cauri dzīves vētrainajiem posmiem.

    Jauna gada sākums ir brīnišķīgs laiks, lai plānotu uz priekšu. Tas ir arī lielisks laiks, lai paliktu pašreizējā mirklī, uzticoties, ka nākotne pati par sevi parūpēsies. Kad jūs cenšaties aptvert šo vai nu/un paradoksu, gūstiet mierinājumu šajā apsolījumā:
 

    "Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! - kaut jūs arī ietu pa labi vai novērstos pa kreisi." - Jesajas 30:21, Bībele

    Ieklausieties Dieva balsī, kura vada jūs jūsu ceļā. Ieklausieties Viņā jūsu atvērtībā un pieejamībā. Viņš jūs vienmēr vadīs pretī labajam.

    Svētītu jums 2015.gadu!

Patriks Nonans, organizācija "Navigatori"

Planning or openness?

    The start of the new year is a great time for thinking ahead and planning in advance. After all, we should plan out our lives; structure is important. We know this well. We’ve been taught this since we were young, and find this concept - planning for the future - reinforced in quotes from a wide range of sources:

    “Plan for the future because that’s where you are going to spend the rest of your life.” – Mark Twain

    “By failing to prepare, you are preparing to fail.” -Benjamin Franklin

    “He, who every morning plans the transactions of the day, and follows that plan, carries a thread that will guide him through a labyrinth of the most busy life.” -Victor Hugo

    “Is there anyone here who, planning to build a new house, doesn’t first sit down and figure the cost so you’ll know if you can complete it? If you only get the foundation laid and then run out of money, you’re going to look pretty foolish. Everyone passing by will poke fun at you: ‘He started something he couldn’t finish." - The Gospel of Luke 14, Bible

    “Careful planning puts you ahead in the long run; hurry and scurry puts you further behind.” -Proverbs 21, Bible.

    But, on the other hand…

    The start of the new year is a great time to stay grounded in the present moment and trust that the future will take care of itself. We shouldn’t plan too much - staying open is important. We know this well. We’ve been taught this since we were young, and find this concept - staying open to the future - reinforced in quotes from a wide range of sources:

    “The best laid plans of mice and men/ often go awry” - Robert Burns

    “I'm not making any plans. I'm just going to let the universe surprise me.” - John Cusack

    “A journey is a person in itself; no two are alike. And all plans, safeguards, policing, and coercion are fruitless. We find that after years of struggle that we do not take a trip; a trip takes us.” - John Steinbeck

    “A good traveler has no fixed plans, and is not intent on arriving.” - Lao Tzu

    “ And now I have a word for you who brashly announce, “Today—at the latest, tomorrow—we’re off to such and such a city for the year. We’re going to start a business and make a lot of money.” You don’t know the first thing about tomorrow. You’re nothing but a wisp of fog, catching a brief bit of sun before disappearing. Instead, make it a habit to say, “If the Master wills it and we’re still alive, we’ll do this or that.” - James 4, Bible

    “Give your entire attention to what God is doing right now, and don’t get worked up about what may or may not happen tomorrow. God will help you deal with whatever hard things come up when the time comes.” -The Gospel of Matthew 6, Bible.

    So… which is it, then? Planning or openness? It seems that it’s possible to make a compelling case for either side of the spectrum, depending on which authors you read or scriptures you survey. In fact, the more I read about either of these two perspectives, the stronger the case for both of them appears to be. And yet, they can’t coexist… can they?

    Add into this dilemma the fact that we all naturally lean towards one end of the spectrum or the other. The Myers-Briggs Type Indicator - a commonly used and well-respected means of discerning what our psychological preferences are - breaks down the way we perceive and interact with the world into four basic categories, one of which is whether we value structure or openness more. It makes no value judgement as to which end of the spectrum is better or worse, but it does help us understand that we all have a natural bias of some degree.

    We prefer to polarize our options. Either/or, for/against, yes/no. Binary options are enticing, and yet they often fail to capture the complexity of the choices. Simple choices, whether they be moral, financial, or relational, rarely exist. If you’re looking for a clear-cut opinion as to which is the better choice - planning for the future or staying open to possibility - this article is not going to help you. Sorry to tell you that now, when you’ve made it through almost to the end. But the truth is that this dilemma is not an either/or proposition (both choices live together and can’t be pulled apart completely), and it’s also not both/and (the two choices are, in many ways, mutually exclusive).

    Let’s call it an Either/And paradox.

    By embracing the fact that it’s a paradox, unable to be completely unraveled or understood, it allows us to step back, take a breath, and not feel the burden of choice, of having to decide which is better. Of course planning is important. So is staying open. But the most important question is this: are my hands open? Am I willing to let God place plans, structure and systems into my world if that’s his choosing? And am I willing to let him take from my open hands anything which might be holding me back from taking a risk, seizing the moment, and grabbing an opportunity which might not make the most sense but strikes a chord that resonates deep within my truest self?

    Ok. So I’m standing, hands open, ready to receive or give, to make wise plans and to take foolish risks. Now what?

     Here’s a few practical steps you can take to find the best blend of planning and openness in your life:

    1. Discover yourself. Take a personality test (the Meyers-Briggs might be a good place to start, but there are many different options available). Look at the way you make decisions, and learn from it. You have a uniquely beautiful way of resolving this Either/And paradox. Do you know what it is? Knowing what your natural preferences are helps you account for inbuilt bias in one direction or another.

    2. Experiment. Your teens and 20’s are an excellent time to try out new experiences, discovering along the way what works and (of equal importance) what doesn’t. Do you schedule your day in five-minute increments? Maybe try doing something impulsive, see how it feels. Does a calendar interest you only for the pictures? Try doing something at the same time every day for a week and observe how you react. Practice with small decisions, so that when the big ones come - career, marriage, family - you have already laid some groundwork. As you weigh the balance between making decisions of the mind or of the heart, write down what you do, and how or why you decided to do it that way. This will be invaluable in later years, as you’ll be able to look back and learn from both your mistakes and your successes.

    3. Create your own unique blend. As you discover yourself, and begin to experiment with the decision-making process to discover what works best for you, you’ll most likely begin to see healthy patterns emerge and rise to the surface. As you do, make note of them, but keep them held loosely in open hands. We need to adapt constantly to our changing environment, and different times in life require different processes to resolve them. But don’t be afraid to develop a decision-making process than can be an anchor to hold on to and guide you through stormy patches of life.

    The start of the new year is a great time for planning ahead. It’s also a great time to stay grounded in the moment, trusting the future to take care of itself. As you embrace the Either/And nature of this paradox, take comfort in this promise:

    “Whether you turn to the right or to the left, your ears will hear a voice behind you, saying, “This is the way; walk in it.” Isaiah 30, Bible.

    Listen for the voice of God directing you in your plans. Listen for him in your openness and availability. He will always guide you into Good.

    Have a very blessed 2015!

Patrick Noonan, staff worker at "The Navigators"

My Latvia and our responsibility

The lake most blue of them all is ours

And the reddest field of rye

The whitest birch grove

The blackest loaf of dark bread

The sky most holy

Because God has given us his most beautiful land

(Poet Laimonis Vāczemnieks)

  November has begun with a beautiful fog and it is the month of the year when the independence of Latvia is celebrated. I believe we could simply call it Latvia's birthday. This is the time when the willingness to ponder questions about Latvia's independence, patriotism and national identity are in the air. Over the course of this article I will be sharing my insight concerning the above mentioned questions and as well briefly touching the opinions of other Christians on these topics. 

 

    Before sharing my insight on patriotism, please let me share my personal journey or my story of the way patriotism was born within me.

    I remember that I felt myself a patriot already in my childhood which was passed during the time when Latvia regained its independence. There were barricades, a stronghold around the government buildings in Riga. I believe that childhood impressions have the most lasting impact on the person and in shaping his or her personality. 

 

    When I was in primary school I lived in Kengarags. At that time it seemed to me that everyone around me were speaking in Russian. Often times I felt that the only ones speaking in Latvian were the anchor on the Panorama news and our next-door Latvian neighbors. It was around year 1990 when Latvians in their own country were almost a minority. What was it that I was thinking about in primary school? My classmates (boys) would from time to time get into a fight and this is what I thought about, “Why is it that Latvians are fighting against Latvians? We are one nation after all and we all ought to live in peace.” A child's reasoning … But what can the adults learn from this – the nation's common interests should be placed above different opinions, personal ambitions and envy, be it politics or another field. 

 

     At school I was very fond of history. Thanks to that interest I am very good at Latvia's history and geography. I believe the interest in one's nation (or the particular district they are from) is a way how everyone can strengthen one's love and respect for their native land. 

 

     To sum up all this I can say that I see Latvia as a precious treasure. I am one of those who thinks that to us as Latvians and those of Latvia this country is a gift from God that needs to be protected and taken care of. God has entrusted us with this particular territory on the face of the earth. To Germans He has given Germany, Ukrainians – Ukraine, Russians – Russia. But to us Latvians it is Latvia and we sing and pray about it in our national anthem “God bless Latvia.”

When I became a Christian I started thinking how to substantiate patriotism and feeling of national belonging from a Christian point of view. Would it be a task entrusted to Christians from God? 

 

     From what is written in the Holy Scriptures we can conclude that God is the one who gives people territories and countries. To the Jews He gave the Promised land (today known as the state of Israel) from the Mediterranean Sea to the Jordan river. To Latvians God has given Latvia from the Baltic sea to the Zilupe river. The country Latvia, our land, nation and the language are God's given treasures.

     God in the Bible has revealed that He is the creator of all the people and all that exists. In the book of Genesis the grand story of creation ends with the following words, “So the heavens and the earth and everything in them were completed.” (Genesis 2:1, NirV) God is also the creator of nations and he marks the boundaries to where they should live. The apostle Paul testifies of that in his famous speech to the people of Athens, “From one man he made all the people of the world. Now they live all over the earth. He decided exactly when they should live. And he decided exactly where they should live.” (Acts 17:26, NIrV). However evangelist John wrote of God's love saying, “For God loved the world so much that He gave His one and only Son. Anyone who believes in him will not die but will have eternal life.” (John 3:16, NirV) God loves the world, including every individual, nation and nature that encloses all of God's creation and order. God holds dear to His heart every nation and the national heritage of those nations – the language, cultural values, their uniqueness and the common historical memory. God loves giving gifts. A gift is the way God shows the power of His love. I believe that national belonging, language, cultural heritage are gifts that we as a nation before God should take care of and pass on to the next generations of our nation. 

 

      But what about a national state, the republic of Latvia where Latvians are the core nation? Is it a must to have a national state in order to speak in Latvian and guard our national identity and with that live through the years in honor of God? I do not like to ask such questions and I am willing to see it as a waste of time, but such questions are prone to pop up in public discussions. How to answer? The flow of history indicates that for us as nation to blossom in unity and have our own language and culture we need an independent state. That is the necessary precondition. One can say that during the Soviet times when Latvia was occupied many things were free. But what's the use if a person for expressing his or her opinion could have been put into prison, a mental hospital or deported. I have heard stories where, for example, students who were attending church where put to shame in front of the whole class.

Today it is very important to strengthen our common will of the state. “Will of the state” has a spiritual value and its meaning has been very much emphasized in the preamble of the Constitution of the Republic of Latvia by its author Dr. iur. Egils Levits. I believe the way we can strengthen our nation's will of the state is convincing ourselves that our independent Republic of Latvia despite its many flaws is the best that could have happen state wise. We can be grateful to God for His presence in the course of our dramatic history. Latvia did not form on its own and it was not given to us by another secular power. On the contrary – Latvia was won by the bravery of our soldiers and the self-denial of the statesmen. The proclamation of independence in 1918 was a very bold move and a leap of faith. I see it as a work done under God's covering. Latvia's independence is God's grace to us – then and now, too. At that time other nations such as Ukraine and George of the collapsed Russian empire were proclaiming their independence. However they were not able to protect their independence against the “restart” version of the Russian empire – the USSR. Let us give thanks to God for the fact that Latvia's independence is God's given condition so that our nation's language and values would not be oppressed, but could freely flourish throughout the ages. The purpose of our nation is well put into words in the preamble of the Constitution of the Republic of Latvia, “The State of Latvia, proclaimed on 18 November 1918, has been established by uniting historical Latvian lands and on the basis of the unwavering will of the Latvian nation to have its own State and its inalienable right of self-determination in order to guarantee the existence and development of the Latvian nation, its language and culture throughout the centuries, to ensure freedom and promote welfare of the people of Latvia and each individual.” [1]

     “For God so loved the world …” We are too invited to share God's love and love our native land and our state.

Minister Dr.Theol. Guntis Kalme in his books speaks a lot about Christian patriotism and invites to reflect on the importance of home-consciousness on the way to Christian patriotism. The love towards our home and the native land are the contents of Christian patriotism. A house is the one place we make most personal by living in it and letting it is sustain us. However our home is also a part of something bigger – our native land.[2] 

 

   In 2014 a book by Pope John Paul II “Memory and Identity” was published in Latvian. It contains Pope's reflections on the love towards one's nation and patriotism. John Paul II speaks of the idea of “fatherland”. The name “fatherland” is connected to the meaning of the word “father”. The author points to the significance of the parents in shaping feeling of belonging to ones fatherland. From them (our parents) we inherit first our life and then all the rest that links us to the community. As the Pope has stated, we receive the totality of the blessings. The fatherland, our state is treasure we inherit from our ancestors. 

 

     Both Guntis Kalme and John Paul II believe and stress that the motivation for Christians to be patriots and be responsible citizens is right here. The fourth commandment speaks of it, “Honor your father and mother. Then you will live a long time in the land the Lord your God is giving you.” (Exodus 20:12, NirV) John Paul II reminds us that our duty is to respect our father and mother. “We ought to honor our parents because they are God's, our Creator's representatives. By giving us life they have participated in the mystery of creation and therefore worthy of our respect, similar to the one given to God the Creator. Patriotism is a similar attitude but towards our fatherland, which is each individual's true Mather. The spiritual heritage we receive from our father and mother and it is the foundation for respect. Being a patriot means loving everything about the fatherland – its history, traditions, language and the nature. It is also love towards the folk art of the fellow countrymen.” [3]

Latvia today and my responsibility

       If we recognize ourselves as patriots, then our next step is to think about what I can personally do to support my fatherland today and how to help shape its future tomorrow and help my nation.

     Christians are citizens of two kingdoms. They by the love of God and faith in Lord Jesus Christ belong to the kingdom of heaven. But here on earth, in our country Latvia, we are citizens of a secular state. Of this we are reminded by a German journalist Peter Hahne in his book, “Taking Care of City's Wellbeing” [4]. He stresses that Christians need to participate in the life of a democratic state. I agree with that and I believe that not one Christian is called to underestimate their abilities and duty to be a responsible and active citizen of Latvia. 

 

     Bible teaches us to obey rulers and authorities of one's country. The words said to the religious leaders by Jesus, “Give to Caesar what belongs to Caesar. And give to God what belongs to God” (Mark 12:17, NirV) can be related the ruler and authorities of Latvia. 

 

     With the order “give to Caesar” Jesus says that we are fulfilling the duty of a citizen – by paying taxes, attending elections, by showing interest it what is going on in our country and by not being indifferent. Instead of a Caesar we have a legislative power which is elected in a democratic way. I would like to point out some very important areas where the participation of Christians is essential. 

 

Elections.

      Participating in elections after coming of age is a must. It is important to give one's vote to candidates and political powers who have not violated Christian principles in their work and who support traditional values – a natural family, marriage as a unity between a man and a woman, child raising according to the laws of God or the nature. It is also important that the candidates are loyal to the basic values of Latvia and the interest of Latvia's nation.

Supporting Latvia's core values.

      Latvia is the only country in the world where Latvians are the core nation. It is a country where the Latvian language, culture and values can exist. An important task for each of us is to enable foreigner integration and their loyalty towards Latvia. First of all, we should proudly bear a heritage entrusted to us by God – our Latvian identity and our national values. Second of all, we ought to speak Latvian in Latvia and with a smile on our faces. 

 

Social and political activity.

      Christian minded people should be participating in solving various issues of secular nature. That is being done in each person's professional career. But I also invite not to underestimate a possibility to participate in different none-profit organizations. Another way is organizing events where questions important to the nation and the country are touched upon. An example could be an initiative that invites young people to avoid smoking and focus on eating healthy

 

      The politics is also a field for Christians.[6] People known to me to have chosen this path are members of the parliament Inga Bite and Einars Cilinskis. Peter Hahne writes, “If the politics are people oriented, it is obvious that Christians should be participating. Politics are about serving people.” [7] He is quoting a German politician Horst Waffenschmidt, “To me serving in politics is all about Jesus Christ's invitation for us to love God and our neighbor.” [8] Could there be a better motivation?

Honoring life.

    Christian minded people should stand for God given and Bible based values towards person's life. It is a deep respect to life from the moment of conception. Abortion, experiments on cell level and artificial in vitro fertilization (IVF) all are against the Christian ethics and even against the life ethics of secular logic. 

 

About the value of family.

       A family is the foundation of our country and our nation. Thanks to families with strong sense of national belonging we still have a nation that has survived through the ages. I know that many of us have not been raised in harmonious families. Many have faced the hurt of a broken family. However in our faith to the Good News God invites us to be shaping our personality – our body, soul and spirit – until the time we meet the person with whom we will be building our own family. Today we desperately need testimonies from wives and husbands about the kind of love that conquers difficulties. It is important for the youth to know that it is worth to set a goal and make this promise, “I will do all that I can to have a marriage that lasts a lifetime.” One of the greatest tasks for the believers is to testify of God's vision for the union of a man and a woman in a marriage

 

About the education and calling in life.

      It doesn't really matter where one is working or what he or she is studying. They are still able to fulfill their tasks by praying that whatever they do it honors God. Bathe your every step in prayer, “Jesus, this preparation for the exam is for you.” It doesn't matter if it is a chemistry or a music exam. If you are not sure what your calling is while you are still studying, do not be afraid to experiment and try out as many different fields as possible. Enroll in the self-government or help organize different projects. That will enhance your personal growth

 

     For example I used to be quite bashful and was not into organizing events. It went like this – I was invited to participate in the self-government of the students of the Latvian Academy of Music. I thought to myself, “Why not?” Working there together with my colleagues made me love to brainstorm and execute different ideas. It was around the same time I became a Christian. My experience at the self-government helped me discover talents and opportunities unbeknownst to be before

 

     To know Latvia. Latvia is a miracle created by God and shaped by its people. Go on a tour around Latvia and get to know its cities, country side and its nature. I am myself very enthusiastic about discovering Latvia. I have been on various bike trips all through high school and university

 

     Out of respect towards the heritage given to us by our ancestors – an independent state of Latvia, our responsibility is to know the history of Latvia. Books are not always easy and fun to read, but we all can pay a visit to the War museum, Occupation museum or other museums. Or you could learn more about the time when Latvia regained its independence. A good source on the Internet is http://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa. Your parents and grandparents could tell you about this time as well. 

 

     It is also important to acquaint one self with Latvia's cultural values. A good way to begin would be learning about the cultural canon of Latvia or in other words – Latvia's most significant cultural values (http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/).

     In the conclusion I would like to wish you, readers, a beautiful and spiritually filled month of Latvia's birthday. May God lead us and strengthen us in our faith, hope and love. God bless Latvia! 

 

Mg. art. Jurģis Klotiņš

Musician, organizer of cultural events, socially active and Christian-minded patriot of Latvia

Riga, November 2, 2014

www.jurgisklotins.blogspot.com

 jurgis.klotins@gmail.com

[1]http://likumi.lv/doc.php?id=57980

[2]http://www.svetdienasrits.lv/2011/09/20/draudzes-diena-runa-par-patriotismu/

[3] Jānis Pāvils II. Atmiņa un identitāte.KALA Raksti. Rīga, 2014.70. – 71. lpp.

[4]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008

[5]P. Hāne. 33. lpp.

[6]Manas sarunas par politiku kristīgā vidē rāda, ka svarīgi ir izprast baznīcas un valsts šķirtības principu, kas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Par to detalizēti var izlasīt: “Balodis, Ringolds. 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri VIII Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis, 2011.”

[7]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008, 31. lpp.

[8]turpat

Mūsu Latvija un mana atbildība

Mums ticis viszilākais ezers

Un rudākais rudzu lauks.

Visbaltākā bērzu birze,

Vismelnākais rupjmaizes klaips.

Un tieši Latvijai ticis

Vissvētākais debess jums,

Jo savu visskaistāko zemi

Dievs ir atdevis mums.

Laimonis Vāczemnieks

      Ar skaistu miglu ir sācies novembris – mēnesis, kura laikā ir arī Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena. Domāju, ka varam to vienkārši un mīļi saukt arī par Latvijas dzimšanas dienu. Tagad ir laiks, kad gaisā ir jūtama noskaņa, kas aicina pārdomāt jautājumus saistītus ar Latvijas neatkarību, pilsonisku patriotismu un nacionālo identitāti. Raksta gaitā es dalīšos savās pārdomās par šiem jautājumiem un īsumā aplūkošu citu kristīgi domājošu cilvēku viedokļus par šīm tēmām. 
      Iesākot pārdomas par patriotisma nozīmi, es vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē jeb savā stāstā par to, kā patriotisms veidojās manī.

      Es atceros, kā Latvijas patriots jutos jau bērnībā, kas pagāja laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Atceros barikādes, nocietinājumus ap tagadējo Saeimas namu, Ministru kabinetu. Ticu, ka bērnības iespaidi vienmēr atstāj paliekošus nospiedumus cilvēkā un viņa personībā.

      Sākumskolas laikā dzīvoju Ķengaragā. Man likās, ka apkārt uz ielas visi runā krieviski. Brīžiem šķita, ka vienīgie, kas runā latviski ir „Panorāmas” diktore runā latviski un mūsu kāpņu telpas latviešu kaimiņi. Tas bija ap 1990. gadu, un tolaik latvieši savā valstī bija gandrīz minoritāte. Kādu savu iekšējo domu es atceros no sākumskolas laika? Mani klasesbiedri puikas šad un tad sakāvās, un es tad domāju apmēram tā: “Kāpēc ir tā, ka latvieši kaujas ar latviešiem? Mēs taču esam viena tauta un vajadzētu draudzīgi dzīvot.” Nu, tādas bērna pārdomas. Bet no tām var mācīties pieaugušie – tautas kopējās intereses vienmēr ir jāstāda augstāk par viedokļu atšķirībām, personiskām ambīcijām un skaudību, vai tas būtu politikā vai cita līmeņa vietā.

      Skolā man ļoti interesēja vēsture. Pateicoties tam, labi zinu Latvijas vēsturi un arī ģeogrāfiju. Es uzskatu, ka interese par savas valsts, sava novada vēsturi ir ceļš, kā ikviens var stiprināt dzimtenes mīlestību un cieņu pret valsti.

      To visu kopā saņemot, varu teikt, ka izjūtu Latviju, mūsu valsti, kā dārgu vērtību. Un esmu tajās domās, ka mums, latviešiem, un visiem Latvijas piederīgajiem tā ir kā dārga Dieva dāvana, kas jāsargā un jākopj. Dievs mums ir uzticējis tieši šo vietu uz zemes. Vāciešiem viņš ir devis Vāciju, Ukraiņiem – Ukrainu, Krieviem – Krieviju. Taču mums, latviešiem, tā ir Latvija, par ko mēs himnā dziedam un lūdzam “Dievs, svētī Latviju”.

      Kad kļuvu kristietis, sāku domāt par to, kā pamatot patriotismu, nacionālās piederības apziņu no kristīgā viedokļa. Vai tas ir Dieva uzticēts uzdevums kristiešiem?

      No Svēto Rakstu konteksta varam secināt, ka Dievs ir tas, kurš tautām dod zemes un valstis. Ebreju tautai viņš deva Apsolīto zemi no Vidusjūras līdz Jordānai, ko šodien sauc par Izraēlu. Latviešiem Dievs ir devis Latviju no Baltijas jūras līdz Zilupei. Latvijas valsts, mūsu zeme, tauta un valoda ir Dieva dotas vērtības.

      Dievs ir atklājis Bībelē, ka Viņš ir visu cilvēku un visa, kas pastāv radītājs. 1. Mozus grāmatas lielais Dieva radīšanas stāsts noslēdzas ar vārdiem “Un tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. (1Moz 1:31) Dievs ir arī visu tautu radītājs, un Viņš noliek robežas, kur tautām dzīvot. Apustulis Pāvils to apliecina savā slavenajā uzrunā atēniešiem: “No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot” (Apd 17:26–28). Savukārt evanģēlists Jānis liecina par Dieva mīlestību, rakstot: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:16). Dievs mīl pasauli – katru atsevišķo cilvēku, katru tautu, dabu, kas ietver visu Dieva radību un kārtību. Dievam dārga ir katra tauta, un katras tautas nacionālais mantojums – valoda, kultūras vērtības, īpašā savdabība, kopīgā vēsturiskā atmiņa. Dievam patīk dāvināt. Dāvana ir Dieva mīlestības spēka apliecinājums. Es uzskatu, ka nacionālā piederība, valoda, kultūras mantojums arī ir dāvanas, ko katra tauta, katras tautas piederīgais Dieva priekšā ir aicināts kopt un nodot tālāk savas tautas nākamajām paaudzēm.

      Taču kā ir ar valsti, ar nacionālu valsti, ar Latviju, kur latviešu nācija ir pamatnācija? Vai noteikti ir nepieciešama nacionāla valsts, lai runātu latviski un saglabātu savu nacionālo identitāti un ar to Dieva godam dzīvotu cauri laikiem? Man nepatīk uzdot šādu jautājumu un labprāt to uzskatu par bezjēdzīgu, bet sabiedriskās diskusijās tas mēdz uzpeldēt. Kā atbildēt? Vēstures gaita liecina, ka mūsu tautai tikai un vienīgi sava neatkarīga valsts var dot labākos apstākļus vienotas latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanai. Var jau sacīt, ka Padomju okupācijas laikā daudz kas bija bez maksas. Bet ko tas līdz, ja cilvēkus par brīvi izteiktiem uzskatiem varēja ielikt cietumā, psihiatriskajā slimnīcā un izsūtīt uz spaidu darbiem. Esmu dzirdējis stāstus, ka, piemēram, skolēnus, kas gāja uz baznīcu, kaunināja publiski klases priekšā.

      Šodien ir svarīgi stiprināt mūsu kopējo valstsgribu. “Valstsgriba” ir garīga vērtība, kuras nozīmi īpaši ir uzsvēris mūsu valsts Satversmes preambulas idejiskais tēvs Dr. iur. Egils Levits. Es uzskatu, ka ceļš, kādā varam stiprināt mūsu tautas valsts gribu – pārliecību, ka mūsu neatkarīgā Latvijas Republika, neraugoties uz daudziem trūkumiem, ir labākais, kas ar mums valstiskā ziņā ir noticis – ir pateicība par Dieva apredzību mūsu dramatiskajā vēsturē. Latvija neradās pati no sevis un to neviena laicīga vara mūsu tautai neuzdāvināja. Latvija tika izcīnīta ar karavīru drosmi un valstsvīru pašaizliedzību. Neatkarības proklamēšana 1918.gadā bija liela uzdrošināšanās un ticībā veikta rīcība. Es uz to raugos kā uz darbu Dieva apredzībā. Latvijas neatkarība ir Dieva žēlastība – toreiz un arī tagad. Tolaik arī citās sabrukušās Krievijas impērijas zemēs tautas pasludināja neatkarību – Ukrainā, Gruzijā. Taču tām neizdevās brīvību nosargāt pret Krievijas impērijas “restart” versiju PSRS. Pateiksimies Dievam par to, ka mūsu Latvijas neatkarība ir Visvarenā Dieva, Debesu Tēva doti apstākļi, lai mūsu tauta ar savu valodu un vērtībām netiktu nomākta, bet varētu brīvi turpināties cauri laikiem.Mūsu valsts mērķis ir labi izteikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[1]

      “Jo Dievs tā pasauli mīlēja…”. Arī mēs esam aicināti piedalīties šajā Dieva mīlestībā un mīlēt savu tēvzemi un valsti.
      Mācītājs Dr. Theol. Guntis Kalme savās grāmatas daudz runā par kristīgu patriotismu un aicina pārdomāt, kāda nozīme ir māju apziņai ceļā uz kristīgu patriotismu. Māju un dzimtenes mīlestība ir kristīgā patriotisma saturs. Māja ir tā vieta, kuru mēs padarām par vispersoniskāko, to apdzīvojot, un kura uztur mūs. Taču māja ietilpst arī lielākā kopienā dzimtenē.[2]

      2014. gadā latviski klajā nāca pāvesta Jāņa Pāvila II grāmata “Atmiņa un identitāte”. Tajā ir apkopotas pāvesta Jāņa Pāvila II pārdomas par dzimtenes mīlestību un patriotismu. Jānis Pāvils II runā par jēdzienu “tēvzeme”. Vārds “tēvzeme” saistīts ar nozīmi, kāda ir vārdam “tēvs”. Autors norāda uz vecāku nozīmi tēvzemes piederības apziņas veidošanā. No viņiem mēs saņemam mantojumā vispirms dzīvību, tad visu, kas mūs veido piederīgus mūsu kopienai. Kā saka pāvests, mēs saņemam “labumu kopumu”. Tēvzeme, valsts ir vērtība, ko saņemam mantojumā no mūsu senčiem.

      Jau Guntis Kalme uz to atsaucas un arī Jānis Pāvils II uzsver, ka ticīgiem cilvēkiem pamatojums patriotismam un atbildībai pret savu valsti nav tālu jāmeklē. Par to runā 4. bauslis: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2Moz 20:12) Jānis Pāvils II atgādina, ka mēs tiekam aicināti uz godbijības – pietas – pienākumu pret tēvu un māti. “Mums vecāki jāgodā, jo viņi mums ir Dieva, Radītāja, pārstāvji. Dodot mums dzīvību, viņi piedalījušies radīšanas noslēpumā, tāpēc ir pelnījuši godbijību, kas līdzīga tai, kādu izrādām Dievam, Radītājam. Patriotisms ietver līdzīgu iekšēju attieksmi pret tēvzemi, kura ir ikviena cilvēka patiesā māte. Garīgo mantojumu, ar kuru mūs apveltī tēvzeme, mēs saņemam no tēva un mātes; un tas ir pamats, lai mūsos veidotos pietaspienākums. Patriotisms nozīmē mīlēt visu to, kas attiecas uz tēvzemi, - mīlēt vēsturi, tradīcijas, valodu, dzimtās zemes dabu. Tā ir mīlestība arī pret savu tautiešu daiļradi – viņu gara augļiem.”[3]

Latvija šodien un mana atbildība

      Ja apzināmies sevi kā patriotus, tad nākamais solis ir domāt, kā es personīgi varu atbalstīt savu tēvzemi šodien, kā varu veidot tās nākotni, palīdzēt savai tautai.

      Kristieši ir divu valstību pilsoņi. Viņi, pateicoties Dieva mīlestībai un ticībai Kristum, pieder Debesu Valstībai. Taču te, uz zemes, mūsu valstī Latvijā, mēs esam arī laicīgas valsts pilsoņi. Par to atgādina vācu žurnālists Pēters Hāne grāmatā „Rūpējieties par pilsētas labklājību”[4], uzsverot, ka kristiešiem ir jāpiedalās demokrātiskas valsts dzīvē.[5] P. Hānes rakstītais man ir tuvs, jo es ticu, ka neviens kristietis nav aicināts mazvērtēt savas iespējas un pienākumu būt domājošam un arī rīcībā aktīvam Latvijas pilsonim.

      Bībele mums māca attiekties atbildīgi pret to laicīgās varas kārtību, kāda mūsu zemē ir iedibināta. Jēzus sacītos vārdus,"tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder(Marka 12:17)”, var attiecināt arī uz demokrātisko pārvaldes iekārtu mūsu valstī.

      Ar pavēli „dodiet ķeizaram” Jēzus saka, lai mēs izpildām pilsoņa pienākumu – gan maksājam nodokļus, gan piedalāmies vēlēšanās, gan interesējamies par sabiedrībā notiekošo un neesam vienaldzīgi. Ķeizara vietā pie mums ir vēlēta likumdevēja vara, kuru mūsu pienākums ir ievēlēt demokrātiskā ceļā. Vēlos īpaši norādīt uz dažām svarīgām jomām, kuros kristiešu līdzdalība būtu ļoti nepieciešama.

      Vēlēšanas. Piedalīties vēlēšanās pēc 18 gadu vecuma ir tāds kā pilsoniskais minimums. Svarīgi arī balsot par tādiem kandidātiem un politiskajiem spēkiem, kuri nav pārkāpuši kristīgus principus savā darbībā un kuri iestājas par tradicionālajām vērtībām – dabīgu ģimeni, laulību kā vīrieša un sievietes savienību, bērnu audzināšanu saskaņā ar Dieva vai dabas likumiem. Svarīgi, lai kandidāti būtu lojāli Latvijas pamatvērtībām un latviešu tautas interesēm.

      Iestāšanās par Latvijas pamatvērtībām. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu tauta ir pamatnācija. Valsts, kurā latviešu valoda, kultūra, vērtības var pastāvēt. Svarīgs uzdevums ikvienam no mums ir sekmēt cittautiešu integrāciju un lojalitāti Latvijai. Pirmkārt, mums pašiem godam jānes Dieva uzticētais mantojums – mūsu latviskā identitāte, nacionālās vērtības. Otrkārt, mums jārunā Latvijā latviski. Ar smaidu sejā.

      Sabiedriska un politiska darbība. Kistīgi domājošiem cilvēkiem ir jāpiedalās dažādu laicīgu jautājumu risināšanā. Tas arī notiek katra cilvēka profesionālajā darbā. Taču es rosinu pienācīgi novērtēt iespējas piedalīties laicīgās nevalstiskās organizācijās, vai īstenot idejas par laicīgiem pasākumiem, lai aktualizētu dažādus tautai un valstij svarīgus jautājumus. Piemērs varētu būt kāda iniciatīva, kas rosina jauniešus dzīvot veselīgi bez smēķēšanas un ēst veselīgu pārtiku.

      Arī politika ir lauks, kurā var darboties kristieši.[6] Man zināmākie piemēri ir Saeimas deputāti Inga Bite un Einārs Cilinskis. Pēters Hāne raksta: “Ja politika ir vērsta uz cilvēkiem, loģiski, ka kristieši nevar stāvēt malā no tās. Politika ir kalpošana cilvēkiem.”[7] Viņš citē Vācijas politiķi Horstu Vafenšmitu: “Man attiecībā uz jebkādu politisko kalpošanu vienmēr izšķirošais ir bijis tas, ka Kristus mūs aicina uz mīlestību pret Dievu un mīlestību pret savu tuvāko.”[8]Vai var būt labāka motivācija?

      Cieņa pret dzīvību. Kristīgi domājošiem cilvēkiem ir jāiestājas par Dieva doto un Bībelē pamatoto vērtību saglabāšanu attiecībā uz cilvēka dzīvību. Tā ir cieņa pret dzīvību no ieņemšanas brīža. Aborts, eksperimenti ar embrioniskajām cilmes šūnām, kā arī InVitro mākslīgās apaugļošanas paņēmieni ir darbības, kas ir pretrunā kristīgai un pat sekulāri loģiskai dzīvības ētikai.

      Par ģimenes vērtību. Ģimene ir mūsu tautas un valsts pamats. Pateicoties latviskām ģimenēm mūsu tauta ir pastāvējusi cauri laikiem. Es zinu, ka daudzi no mums nav uzauguši saskanīgās ģimenēs. Daudzi ir sastapušies ar ievainojumiem, kad vecāki vairs nedzīvo kopā. Tomēr ticībā Evanģēlijam Dievs mūsu aicina gatavot mūsu personību – miesu, garu un dvēseli – laikam, kad sastapsim savu otro pusīti un izveidosim paši savu ģimeni. Šodien tik ļoti ir vajadzīgas sievu un vīru liecības par mīlestību ģimenē, kas pārvar grūtības. Ir svarīgi, lai jaunietes un jaunieši uzzinātu, ka ir vērts sev izvirzīt mērķi un apsolīt: “Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai mana laulība būtu mūža garumā.” Viens no lielākajiem ticīgo cilvēku uzdevumiem šodien ir apliecināt Dieva redzējumu par sievietes un vīrieša attiecībām un laulību.

      Par izglītību un aicinājumu. Neatkarīgi no tā, kur cilvēks mācās vai strādā, viņam ir iespēja savus ikdienas pienākumus darīt ar domu un lūgšanu, ka viņš tos velta Dievam. Ielieciet savas mācības un darbu lūgšanā: “Jēzu, es šo gatavošanos eksāmenam veltu Tev.” Vienalga, vai tas ir ķīmijas vai dziedāšanas eksāmens. Skolas un studiju gados, ja vēl īsti nezināt, kāds ir jūsu profesionālais aicinājums, nebaidieties izmēģināt dažādas iespējas, kas ir jums apkārt. Iesaistieties studējošo pašpārvaldē, dažādos labos projektos. Tas palīdzēs jūsu personības izaugsmei.

      Es, piemēram, kādreiz biju visai kautrīgs un nemaz neorganizēju pasākumus. Notika tā, ka mani uzaicināja darboties Mūzikas akadēmijas studējošo pašpārvaldē. Es nodomāju, nu labi, kāpēc ne. Tur darbojoties, man iepatikās kopā ar kolēģiem radīt dažādas idejas un tās īstenot. Tas laiks sakrita ar laiku, kad kļuvu par kristieti. Pieredze studējošo padomē man palīdzēja atklāt līdz tam neapzinātus talantus un iespējas.

Pazīt Latviju. Latvija ir Dieva radīts un cilvēku tālāk veidots brīnums. Apceļojiet Latviju un iepazīstiet tās pilsētas, laukus un dabu. Es pats esmu entuziasts šajā jomā. Vidusskolas un studiju gados es devos vairākos tālākos veloceļojumos.

      Aiz cieņas pret mūsu senču mums nodoto mantojumu – neatkarīgu Latvijas valsti – mūsu pienākums ir arī interesēties un zināt Latvijas vēsturi. Grāmatas ne vienmēr ir viegli lasāmas un aizraujošas. Taču ikviens varam aiziet uz Kara muzeju, Okupācijas muzeju un citiem vēstures muzejiem. Piemēram, sāciet interesēties par laiku, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība. Labs avots internetā ir http://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa. Par šo laiku jums labi varēs pastāstīt arī jūsu vecāki un vecvecāki.

      Svarīgi ir arī pazīt Latvijas kultūras vērtības. Iesākumam es iesaku iepazīties ar tā saukto Latvijas Kultūras kanonu jeb nozīmīgākajām Latvijas kultūras vērtībām.(http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/).

      Noslēgumā es novēlu Jums, lasītāji, skaistu un garīgi piepildītu Latvijas dzimšanas dienas mēnesi! Lai Dievs mūs vada un stiprina ticībā, cerībā un mīlestībā. Dievs, svētī Latviju!

Mg. art. Jurģis Klotiņš 

Mūziķis, kultūras pasākumu rīkotājs, sabiedriski rosīgs

un kristīgi domājošs Latvijas patriots

Rīgā, 2014. gada 2. novembrī 

[1]http://likumi.lv/doc.php?id=57980
[2]http://www.svetdienasrits.lv/2011/09/20/draudzes-diena-runa-par-patriotismu/
[3] Jānis Pāvils II. Atmiņa un identitāte.KALA Raksti. Rīga, 2014.70. – 71. lpp.
[4]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008
[5]P. Hāne. 33. lpp.
[6]Manas sarunas par politiku kristīgā vidē rāda, ka svarīgi ir izprast baznīcas un valsts šķirtības principu, kas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Par to detalizēti var izlasīt: “Balodis, Ringolds. 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri VIII Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis, 2011.”
[7]PētersHāne. Rūpējieties par pilsētas labklājību. Vērtības – politikā un sabiedrībā. Amnis. Rīga, 2008, 31. lpp.
[8]turpat