Vienlaikus ar daudzu cilvēku iesaistīšanos atbalsta akcijā par tiem, kuri, viņuprāt, bija miruši izteiksmes brīvības vārdā, interneta vidē un citur pasaulē milzīgā ātrumā izplatījās arī mirkļa birka #JeSuisCharlie(Es esmu Čārlijs). Lai gan kamēr vieni pauda savu riebumu pret slepkavībām, citi lika aizdomāties par apzināti aizvainojošo humoru un rasu stereotipiem, kas dominēja Čārlija Hebdona karikatūrās.
Kā uz to vajadzētu reaģēt kristiešiem?
Daniels Bordanē (Daniel Bourdanné), IFES ģenerālsekretārs lieki nekavējās paust savu nostāju par situācijas sarežģītību:“Aplūkojot neseno 12 cilvēku slaktiņu Čārlija Hebdona galvenajā redakcijā Francijā un citām slepkavībām košera lielveikalā, domāju, ka mūsu atbildes reakcijām vajadzētu būt divējādām. Pirmā, protams, būtu nosodīt slepkavības. Nekas neattaisno slepkavību, pat, ja tevi kāds ir aizvainojis ar savu teikto vai izdarīto. Līdz ar to mēs varam paust savu sašutumu un riebumu par to, ka šie jaunie vīrieši ir atņēmuši citu dzīvības. Mēs arī varam paust savu līdzjūtību nogalināto ģimenēm, kā arī visai Francijas tautai, kura ir dziļās sērās. Otrā reakcija varētu būt jautājums: “Kas ir brīvība?” Vai mēs esam “brīvi” paust pilnīgi jebko? Vai mums ir atļauts veicināt rasu stereotipus, kritizēt, kā vien mēs to vēlamies? Līdz ar brīvību nāk liela atbildība. Domāju, ka ir svarīgi šo atcerēties, ļoti uzmanīgi pieejot šiem notikumiem.”
Vai esam brīvi paust jebko?
Endijs Šudals (Andy Shudall), Jaunzēlandes studentu kustības (TSCF) darbinieks raksta kā tādas valsts iedzīvātjs, kur kāds sabiedriskais darbinieks atbildēja uz slepkavībām, sakot: “Viņi to bija pelnījuši.” Endijs uzskata, ka šāda atbildes reakcija ir uzkrītoši muļķīga un bīstama.
“Pārdomājot mūsu atbildi gan attiecībā uz ļaunumu reliģijas vārdā, gan arī aizvainojošu karikatūru publicēšanu, neskatoties uz to, ka tās ir satīriskas, mēs iesaistāmies sarežģītās norisēs.
Šī situācija nav viegla. Dažas no Čārlija Hebdona karikatūrām ir peļamas un izteikti rasistiskas. Tomēr slepkavības laikraksta redakcijā nebija cīņa par taisnību, bet gan uzbrukums brīvībai.
Situācija Francijā ir sarežģīta, jo tur mītošie musulmaņi tiek ļoti diskriminēti, un šīs karikatūras lielā mērā ir veicinājušas nevainīgu cilvēku vajāšanas gan Francijā, gan arī ārpus tās.
Diskusijās un komentāros es redzu “nogalināt visus musulmaņus” un “nost ar visiem reliģiozajiem”. Situāciju sarežģī fakts, ka šī rupjā attieksme pret ekstrēmistu uzskatiem, kas savukārt ir novedusi līdz pārmērīgai vardarbībai, ir pavediens uz patiesu visa svešā (ārzemnieciskā) neieredzēšanu – ksenofobiju.
Mums ir jāaizsargā satīra - asprātīgie vērojumi un izteikumi par sabiedrībā notiekošo, jo tai ir būtiska loma veselīgās sabiedrības diskusijās, kā arī tā iestājas par brīvību un pret apspiešanu. Tomēr mēs nedrīkstam pieļaut dusmas (žulti) un aizspriedumus, kas uzdodas par satīru.
Pilnīgi noteikti nav grūti šo uzbrucēju darbības nosaukt par ļaunām, bet ir sarežģīti šo notikumu atskaņā nekanonizēt, rasismu un ksenofobiju, padarot to svētu un neaizskaramu"
Kā uz to vajadzētu reaģēt kristiešiem?
Daniels Bordanē (Daniel Bourdanné), IFES ģenerālsekretārs lieki nekavējās paust savu nostāju par situācijas sarežģītību:“Aplūkojot neseno 12 cilvēku slaktiņu Čārlija Hebdona galvenajā redakcijā Francijā un citām slepkavībām košera lielveikalā, domāju, ka mūsu atbildes reakcijām vajadzētu būt divējādām. Pirmā, protams, būtu nosodīt slepkavības. Nekas neattaisno slepkavību, pat, ja tevi kāds ir aizvainojis ar savu teikto vai izdarīto. Līdz ar to mēs varam paust savu sašutumu un riebumu par to, ka šie jaunie vīrieši ir atņēmuši citu dzīvības. Mēs arī varam paust savu līdzjūtību nogalināto ģimenēm, kā arī visai Francijas tautai, kura ir dziļās sērās. Otrā reakcija varētu būt jautājums: “Kas ir brīvība?” Vai mēs esam “brīvi” paust pilnīgi jebko? Vai mums ir atļauts veicināt rasu stereotipus, kritizēt, kā vien mēs to vēlamies? Līdz ar brīvību nāk liela atbildība. Domāju, ka ir svarīgi šo atcerēties, ļoti uzmanīgi pieejot šiem notikumiem.”
Vai esam brīvi paust jebko?
Endijs Šudals (Andy Shudall), Jaunzēlandes studentu kustības (TSCF) darbinieks raksta kā tādas valsts iedzīvātjs, kur kāds sabiedriskais darbinieks atbildēja uz slepkavībām, sakot: “Viņi to bija pelnījuši.” Endijs uzskata, ka šāda atbildes reakcija ir uzkrītoši muļķīga un bīstama.
“Pārdomājot mūsu atbildi gan attiecībā uz ļaunumu reliģijas vārdā, gan arī aizvainojošu karikatūru publicēšanu, neskatoties uz to, ka tās ir satīriskas, mēs iesaistāmies sarežģītās norisēs.
Šī situācija nav viegla. Dažas no Čārlija Hebdona karikatūrām ir peļamas un izteikti rasistiskas. Tomēr slepkavības laikraksta redakcijā nebija cīņa par taisnību, bet gan uzbrukums brīvībai.
Situācija Francijā ir sarežģīta, jo tur mītošie musulmaņi tiek ļoti diskriminēti, un šīs karikatūras lielā mērā ir veicinājušas nevainīgu cilvēku vajāšanas gan Francijā, gan arī ārpus tās.
Diskusijās un komentāros es redzu “nogalināt visus musulmaņus” un “nost ar visiem reliģiozajiem”. Situāciju sarežģī fakts, ka šī rupjā attieksme pret ekstrēmistu uzskatiem, kas savukārt ir novedusi līdz pārmērīgai vardarbībai, ir pavediens uz patiesu visa svešā (ārzemnieciskā) neieredzēšanu – ksenofobiju.
Mums ir jāaizsargā satīra - asprātīgie vērojumi un izteikumi par sabiedrībā notiekošo, jo tai ir būtiska loma veselīgās sabiedrības diskusijās, kā arī tā iestājas par brīvību un pret apspiešanu. Tomēr mēs nedrīkstam pieļaut dusmas (žulti) un aizspriedumus, kas uzdodas par satīru.
Pilnīgi noteikti nav grūti šo uzbrucēju darbības nosaukt par ļaunām, bet ir sarežģīti šo notikumu atskaņā nekanonizēt, rasismu un ksenofobiju, padarot to svētu un neaizskaramu"
Vai nākotnei ir cerība?
Izabelle Veldhūzena (Isabelle Veldhuizen), Francijas studentu kustības (GBU) darbiniece, kura baidās, ka šīs slepkavības tikai veicinās turpmāku Francijas atdalīšanos no baznīcas, gribēja atkāpties no šī notikuma politizēšanas. Viņa piekrīt kādā blogā paustajam viedoklim, ka kristiešiem ir jālūdz gan par upuru, gan arī teroristu ģimenēm, gan arī par taisnīgumu, kā arī viņa atgādina, ka mums ir skaidra cerības vēsts. Viņa piemetināja: “Pēdējās pāris dienās es esmu patīkami pārsteigta par Francijas iedzīvotāju reakciju uz notikušo, kuri tā vietā, lai paustu dusmas pret musulmaņiem, reaģē ar vienotību un rūpēm.
Kas attiecas uz nākotni, es baidos (bet Dievs ir pilns pārsteigumu un es ceru, ka es kļūdīšos!), ka šis notikums kalpos, kā vēl viens iegansts spēcīgākai sekularizācijai, jo politiķi izmanto visu kā attaisnojumu, lai dotos pretī tam, ka valsts atdalās no baznīcas.
Bet kas attiecas uz cilvēkiem, es esmu iedrošināta un patiešām ceru, ka, atbildot uz šo slaktiņu, cilvēki sev uzdos jautājumus par Dievu un to, ko viņi dara ar savu dzīvi."
Penija Vindena (Penny Vinden), IFES
2015.gada 13.janvārī
2015.gada 13.janvārī
Avots: http://ifesworld.org/en/blog/2015/01/am-i-charlie-reflections-massacre-france
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru