„No viena cilvēka Viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos Viņu atrast.” (1)
Jāņi varētu būt vislatviskākie no visiem svētkiem. Kāpēc gan latvietim tos nesvinēt? Kā varam lasīt 2013.gada rakstā „Delfos”, pat arī trīs konfesiju bīskapi neredz konfliktu starp Jāņiem un kristietību. (2) Vai tos svin tēvzemē, vai trimdā, latvieši dodas pie dabas, sakur ugunskurus, dzied dziesmas, dzer alu un ēd sieru, priecādamies par garāko dienu un īsāko nakti gadā. Jautājums ir, ko tad mēs īsti svinam, un kā mums kā kristiešiem vajadzētu tos svinēt, lai tie nenāktu mums vai citiem par piedauzību un dotu Dievam godu?
Pirmais, ko vēlos uzsvērt, ir tas, ka esam kristieši un turklāt latvieši. Varbūt tas šķiet pašsaprotami, bet dažreiz tas, kas ir pašsaprotams, netiek izprasts. Pāvils, uzrunājot atēniešus, liek saprast patiesību, ka no viena cilvēka (t.i. no Ādama) Dievs radīja visas cilvēku tautas. Vikipēdijā ir bezgala garš tautību saraksts, vairāki tūkstoši! Starp šīm daudzām tautām esam arī mēs – latvieši. No visām daudzu tūkstošu tautām pasaulē tikai nedaudzām (nepilnām 200) ir sava valsts. Mēs arī, paldies Dievam, esam starp tām un varam būt pateicīgi, ka Dievs ir devis mums noteiktu laiku un robežas, kur dzīvot, lai meklētu Viņu.
To pašu varam teikt par jebkuru citu tautu, jo tautība ir dāvana no Dieva. Kā jebkura dāvana, tā var tikt lietota labi vai ļauni. Labi, ja mēs to lietojam pēc Dieva prāta, ļauni—ja to lietojam savtīgi, nicinot vai apspiežot citas tautas.
Bībelē lasām apustuļa Pāvila teikto par katras tautas mērķi: „Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.”(3) Mēs pēc Dieva prāta esam latvieši, lai mēs kā latvieši, dzīvojot savā zemē, varam kā latvieši Viņu meklēt. Labs jautājums, ko reiz uzdeva Māc. Guntis Kalme, ir: “Kādēļ mēs, kristieši, esam atstājuši latvietības jautājumu dievturu rokās? Kādēļ mūsdienās sabiedrībā ir jūtama tāda neveselīga spriedze, ka būt latvietim nozīmē, ka tu nevari būt kristietis, vai otrādi – būt kristietim nozīmē, ka tu nevari būt „latvisks latvietis?”
Tas nav vienmēr tā bijis. Faktiski tas ir mainījies relatīvi nesen. Atmodas gados bija daudz citādāk, tad baznīca bija „tautas baznīca”, tādā izpratnē, ka tā bija vienota ar tautu. Doma baznīca tika lietota kā lazarete barikāžu laikā. Ticība bija aktuāla un nozīmīga, kā varam redzēt XX Dziesmu svētku ierakstos. Mežaparka estrāde kļuva par brīvdabas baznīcu, kad svēts klusums pārņēma publiku, dziedot „Mūsu Tēvs” no Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” Tauta vienoti lūdza Dieva palīgu – lai nāk Tava valstība! Lai notiek Tavs prāts!
Kādēļ šobrīd baznīcas „reitings” iet mazumā, kamēr vienaldzība vai naids pret baznīcu aug? Kā mācītājs Krists Kalniņš vaicāja kādā mācītāju konventā: “Vai mums kā Baznīcai ir, ko teikt neticīgajai pasaulei, ko piedāvāt, ko darīt lietas labā, jeb vai mēs esam apmierināti paši ar sevi un to, ka mūsu baznīcas soli paliek pustukši?”
Šī ideja, ka latvietis nevar būt kristietis varbūt balstās uz nepareiziem priekšstatiem par mūsu senčiem un kā kristietība atnāca Baltijas krastos. Jaunā Rīgas teātra režisors Gatis Šmits, komentējot izrādi „Pirmie Aplausi” – izrādi par Indriķa Hroniku, teica: „Mūsu līdzšinējie priekšstati par latviešu senvēsturi un mūsu tautas veidošanos ir balstīti uz mītiem, kam bieži nav sakara ar īstenību. Runa ir par latviešiem kā svešzemnieku upuriem, par 700 gadu verdzību, par piespiedu kristianizāciju. Šie mīti dažādos vēstures brīžos ir bijuši izdevīgi un, iespējams, pat nepieciešami. Tomēr šī upura loma, lai cik ērta tā nebūtu, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu identitātē. Šķiet, ka šobrīd mīti par pagātni traucē mūsu nākotnei.” Jautājums ir, ko mēs kā Baznīca varam darīt, lai dotu mūsu tautai cerību, lai sadziedētu tās gadsimtu senās brūces?
Šī spriedze starp kristietību un latvietību vai folkloru ir nevajadzīga un neproduktīva. Problēma ir ka mēs, kristieši, esam atstājuši folkloras jautājumu pagāniem - dievturiem. Folklora nav nekas slikts. Iztulkojot, tā nozīmē „tautas mācība” jeb saprast, kas tu esi. Lutera akadēmijā man bija izcils pasniedzējs – Valdis Muktupāvels, kas mums mācīja Letoniku jeb folkloru – mācību par to, kas mēs, Baltijas ciltis, esam. Šī spriedze ar Baznīcu rodas, jo tiek nepareizi izprasts, ka būt latvietim nozīmē būt dievturim. Pretēji mūsdienu mentalitātei vēlos uzsvērt, ka tas nav patiesi. Jo dievturībai nav nekāda sakara ar to, kam mūsu senči ticēja pirms kristietības. Kādēļ es to saku? Klausieties tālāk!
Dievturība ir latviešu neopagānu reliģiska kustība, ko izveidoja Ernests Brastiņš 1925.gadā. Viņš to dēvē par senlatviešu reliģijas atjaunojumu.(4) Pat arī, ja tā būtu patiesība, kas ir maz ticami, jo nav nekādu liecību par to, kāda bija senlatviešu reliģija un kā tā tika praktizēta – pat arī ja tā būtu patiesība, ir jāatceras, ka visi cilvēki alkst pēc Dieva. Sv. Augustīns par Dievu ir teicis: „Tu esi mūs radījis un vilcis pie sevis, un mūsu sirds ir nemierā, līdz tā atrod mieru Tevī.”(5) Visi meklē Dievu, kā māk.
Bet atrast Dievu bez Viņa palīdzības nav iespējams, jo „Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis.”(6) Visi meklē Dievu. Bet vienīgi Kristus var darīt zināmu to, kas tad īsti ir Dievs, kāds Viņš ir un ko Viņš dara. Kristīgā reliģija ir atklāsmes reliģija – tas nozīmē, ka tai mums ir jātiek atklātai. Kādam ir jāstāsta par Kristu, kas mums atklāj patiesību. (7)
Mūsu senči, meklēdami Dievu kā mācēdami, pielūdza dabu un elkus, pārkāpdami pirmo bausli, bet ar kristietības atnākšanu Baltijas krastos patiesība tika atklāta mūsu tautai, lai tā varētu Trīsvienīgo Dievu piesaukt garā un patiesībā.
Mūsu tauta ir bijusi kristīga vairāk nekā 800 gadu. Atgriezties pie tā, kas nav patiess, būtu kā Salamans rakstījis: „Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā muļķis atkārto savu muļķību.”(8)
Kā tas attiecas uz Jāņiem, mums un mūsdienām? Ļoti aktuāli. Mēdz dzirdēt no kristiešu aprindām, ka īsti kristieši nevar svinēt Jāņus. Jautājums ir, ko viņi domā ar šo apgalvojumu. Ja viņi domā, ka nevar piedalīties neopagānu izdomātos rituālos, kuri godina vasaras saulgriežus – pilnīgi piekrītu. Kristieši ar tīru sirdsapziņu nevar pielūgt neko, izņemot Trīsvienīgo, patieso Dievu. Arvien vairāk un populārāka ir kļuvuši šāda neopagāniska svinēšana, un tas ir žēl. Par sirdsmieru sev un liecību pasaulei kristiešiem nevajadzētu piedalīties nekādos neopagānu rituālos, bet vajag rādīt pazemīgu piemēru, pasakot, ka pielūgt elkus neklājas. Kā mūsu arhibīskaps brīdina: “Ja svētkos kaut kur nāk priekšā maģija vai buršanās, tad lietot veselo saprātu, (..) lai nemestos uz galvas iekšā tur, kur eņģeļi iet apkārt ar līkumu.”(2) Toties atstāt Jāņus vai citus latviešu svētkus citiem ir negudra rīcība. Ja redzam ko nepareizu, ko greizu, mūsu pienākums ir to labot. Pārveidot kaut ko nepareizu, ko greizu ir Dieva daba – Viņš paņēma mūs, šķībi un greizi grēkā kritušos un iztaisnoja Kristū. Ja Viņš to dara ar mūs personībām, kādēļ Viņš to nevar darīt ar mūsu Tautas identitāti?
Jēzus sūtīja mūs, lai mēs būtu sāls un gaisma pasaulei. Kā varam būt sāls un gaisma, ja neesam pasaulē? Kratīšana ar pirkstu ir vienkārša un neuzrunājoša rīcība – bet parādīt labu piemēru ir grūtāk, toties iedarbīgāk.
Kas tad ir Jāņi? Pēc Māc. Ivo Pavloviča izsmeļošā rakstā „Svētdienas Rītā” (2012) norādīts, ka Jāņu svinēšana ir par godu Jānim Kristītājam, kura piedzimšanu atzīmējam 24. jūnijā, un ir balstīta baznīcas kalendārā.(9) Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Kristum un, kā pravietots Vecajā Derībā, viens no uzdevumiem, kas Jānim bija uzticēts, bija „vērt tēvu sirdis pie dēliem un dēlu sirdis pie tēviem.” (10) Kas varētu būt skaistāks un svētīgāks par to, kad visa ģimene svin kopā – visas paaudzes, visi radi un draugi, pašiem par prieku un līksmību? Ne dzērumā un izvirtībā, bet kā nākas, tikumīgi un skaisti, dziesmā un dejā, rotaļās un spēlēs. Visus svētkus varam veltīt Dievam un saņemt kā dāvanu no Dieva, jo priecāties un pateikties par to, ko Viņš devis, ir labi un tā piederas. Gudrais Salamans saka: „Ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu ” (11)Viņam patīk, ko mēs darām, kad esam Kristū, kad saņemam visu kā dāvanu no Viņa, dodot visu Viņam. Kā mums kā kristiešiem vajadzētu Jāņus svinēt? Atbildēšu ar Alberta Legzdiņa vārdiem:
“Līgo, tētiņ, līgodams, līgo skaļi šovakar, neaizmirsti savam dēlam Jāņu dziesmas mācīt ar. Lai, kad viņam pašam dēli, kādreiz Jāņos līdzi būs, atceroties, vecos vārdus, līgo dziesma jauna kļūs.”(12)
Mācītājs Kārlis Zikmanis
2.http://www.delfi.lv/news/national/politics/biskapi-neredz-konfliktu-starp-janiem-un-kristietibu-aicina-papardes-ziedu-meklet-atbildigi.d?id=43424073
3.Bībele, Apustuļu darbi 17
4.http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_Brasti%C5%86%C5%A1
5.http://www.latvijasluteranis.lv/2013/06/29/augustins/
6.Bībele, Jāņa evaņģēlijs 1;18
7.Bībele, vēstule romiešiem 10:14
8.Bībele, Salamana pamācības 26:11
9.http://www.svetdienasrits.lv/2012/06/16/vai-jani-ir-paganu-svetki-2/
10.Bībele, Maleahija grāmata 3:24
11.Bībele, Salamans mācītājs 9:7
12. http://www.dziesmas.lv/d/Ligo_mamin_ligodama_-_Cikagas_piecisi_-_Alberts_Legzdins/10653
